Saimnieks LV / 2025.gads (Augusts)

Tukuma novada Pūres pagastā zemnieku saimniecībā Jaunluntes saimnieko Guntis Dišlers. Savulaik uzsācis sportista karjeru, sekmīgi absolvējot sporta augstāko izglītības iestādi, taču zemnieka gēna aicinājums izrādījies stiprāks, tāpēc viņš atgriezies dzimtajā Tukuma pusē, lai nodarbotos ar lauksaimniecību un koptu mežus.

Jaunluntes ir bioloģiski sertificēta zemnieku saimniecība, kas audzē dažādu šķirņu gaļas liellopus – Šarolē, Herefordas un Limuzīnas – un to krustojumus.

Saimniecība dibināta 1990. gadā. Savulaik no vectēva mantotie 10 ha zemes atvilināja jauno censoni atpakaļ uz dzimto pusi. Guntis Dišlers: „Sākumā pamēģināju audzēt graudus, bet, ja nav kombaina un kaltes, tad šī nodarbe nav rentabla. Tad, piedaloties orientēšanās sacensībās Zviedrijā, noskatīju tur gaļas lopus. Viens no pirmajiem Latvijā sāku attīstīt šo lauksaimniecības virzienu ar četrām Herefordas šķirnes telītēm. Paralēli algotam darbam pamazām paplašināju saimniecību.

Herefordas šķirnes jaunlops

Raibais ganāmpulks
Tolaik bija tāds piedāvājums, lai gan tā īsti tos herefordus nevienam nevajadzēja. Tad pamazām sāku veidot dažādus krustojumus. Tagad saimniecībā dzīvo gan Šarolē, gan Limuzīni, gan vēl arī viens ganāmpulks ar Herefordas šķirnes dzīvniekiem. Mūsdienās sāk vairāk novērtēt Hererefordas šķirnes gaļas kvalitāti, jo tā ir garšīga – nedaudz taukaināka, bet līdz ar to sulīgāka un īpaši piemērota steikiem. Kādreiz gan gaļas kombināti brāķēja un neko daudz nemaksāja, Izsoļu namā arī nebija intereses.”

Kopumā saimniecībā dzīvo ap 250 tīršķirnes un krustojumu dzīvnieku, tajā skaitā 120 zīdītājgovis. Ganāmpulki izvietoti apmēram 20 km rādiusā piecās vietās ar novietnēm. Grupēti pēc šķirnēm un zemes platību lieluma katrā teritorijā. Guntis: „Pieredzi, ka dzīvnieki nav obligāti jātur vienā vietā, guvu apmaiņas braucienos pa Eiropu, ko organizēja Liellopu gaļas audzētāju asociācija. Mazākam ganāmpulkam noteiktā vietā pieejams vairāk barības un var labāk uzturēt lopu veselību, jo lielākā dzīvnieku blīvumā situāciju ir grūtāk kontrolēt.”

Ciltstēvu lietas
Katrā no ganāmpulkiem dzīvo viens bullis ar sava hārema 20–30 govīm. „Bulli pie govīm laižu 1. jūnijā un ziemā nošķiru, tad apmēram marta vidū sāk dzimt teļi. Tā kā dzemdību laikā pārsvarā neesmu klāt, jo govis ir savās novietnēs, cenšos pirkt tādus vaislas buļļus, kuriem ģenētiski dzimst mazāki teļi. Vēl esmu pārņēmis pieredzi no Vācijas liellopu audzētājiem, kas pēdējos divos grūtniecības mēnešos govij vairs nedod skābsienu – tikai sausu sienu, arī tas ietekmē pēcnācēja lielumu,” saimnieks neslēpj sveci zem pūra.

Saimniecībā iegādāts arī viens Aubraku šķirnes bullis, kurš aplec telītes, lai būtu mazāki teļi un vieglākas dzemdības: „Pats bullis ir augumā paliels – sver līdz 1000 kg, bet pēcnācēji dzimst salīdzinoši nelieli. Smejos, ka viņam pieder pirmās nakts tiesības.”

Vaislai iegādātos gadu vecos jaunos bullēnus vienu gadu tur kopā ar vienu govi un teli. No divu gadu vecuma tos jau laiž pie pamatganāmpulka. Buļļi saimniecībā dzīvo 8–10 gadus, jo vēlāk lielā svara dēļ tiem var būt problēmas ar kājām un citas kaites.

Zemes darbi
Jaunluntēs ir vairāk nekā 500 ha, no kuriem vairāk nekā 300 ha ir īpašumā. Guntis: „Kolīdz bija lieka nauda, centos iegādāties zemes, jo līdz ar to īpašuma vērtība kāpj, ja nopērc dzelzi, – vērtība krītas.”

No visas platības 200–300 ha aizņem zālāji un auzu tīrumi, pārējie lauki atvēlēti ganībām. Sienu un skābsienu pārsvarā gatavo vienreiz sezonā, jo ar attālu baro lopus ganībās. Šogad esot bijis labs laiks barības gatavošanai, tikai nedaudz laikapstākļi traucēja savākt sienu. Barības sagatavošana pietiekamā daudzumā Guntim ir svarīga, jo vēl atmiņā viens sausais gads, kad tā pietrūka: „Visu laiku jātur barības rezerve, jo labi atceros sauso vasaru pirms septiņiem gadiem, kad siena rullis bija zelta vērtē, bet nācās pirkt, tagad saprotu, ka jātur rezerve. Pēc tā gada arī vairāk sāku sēt lucernu, jo tai ir lielākas saknes un var iegūt vairākus pļāvumus, kā arī tā nekad neizdeg, kā var gadīties ar zāli.”

Vēl Guntim ir doma pamēģināt audzēt arī bioloģiskos pākšaugus, jo ir pieprasījums un labas cenas: „Vienu gadu pamēģināju, bet bioloģiski audzētiem nebija realizācijas tirgus, ja nav savas kaltes. Šogad Dobeles dzirnavnieks jau pieņem no lauka gan zirņu, gan pupas. Nākamgad domāju pamēģināt.”

Baro tikai ar zāli
Vasarā Jaunlunšu lopi pārtiek tikai no ganību zāles, savukārt uz rudens pusi, kad sāk pietrūkt zāles, piebaro ar pievesto āboliņa atālu un citu zaļbarību. Ziemā lopu ēdienkartē ir skābsiens un siens. Graudus nedaudz dod atšķirtām telītēm, kuras plāno saglabāt ganāmpulka atražošanai. „Ja ir labs skābsiens, piemēram, kā šogad, kad ruļļos satinam ziedošu āboliņu, tad spēkbarība nemaz nav vajadzīga.”

Zālāji ir gan kultivētie, gan dabiskie. Skābsienu un sienu tin ruļļos. Pēdējos septiņus gadus Jaunluntes, diversificējot riskus, sēj bioloģiskās auzas, kuras nodod Dobeles dzirnavniekam, savukārt lopi labprāt apēd auzu salmus, kurus izbaro kopā ar skābbarību. Vēl pozitīvais aspekts no auzu audzēšanas – tiek pārartas ganības un lauki.

Lopu nošķiršanas žogi.

Saimniecībā siena ruļļi tiek apklāti ar speciālu audumu, kas tos aizsargā gandrīz kā siena šķūnis.

Ganību laika rūpes
Latvijā gaļas liellopu audzēšana ir kļuvusi diezgan populāra. Guntim par to ir kas stāstāms: „Esmu dzirdējis daudzus stāstus, ka, atgūstot vai nopērkot laukos īpašumus, daudziem ir vēlme turēt gaļas liellopus, bet neiedomājas, ka tiem ir vajadzīga novietne, ka ziemā tie jābaro un ka vispār ar tiem būs jāstrādā. Tāpēc varbūt vajadzētu sākt ar 3–4 krustojuma dzīvniekiem, nevis bez pieredzes pirkt dārgus šķirnes lopus, lai saprastu, vai šī būs īstā nodarbe. Vasarā pie dzīvniekiem braucam katru dienu, savukārt ziemā katru otro dienu vedam barību.”

Jaunluntēs katrā ganību vietā ir kāda dabiska ūdens tilpne – upīte, strautiņš vai dīķis, tāpēc ūdeni dzīvniekiem dzeršanai speciāli nav jāpieved. Un tas vēl nav viss: „Mūsu lopi ganās dabīgās pļavās, kur jau ir visas veselīgās zālītes, tāpēc nav vajadzības tos attārpot. Ja rodas kāda nopietnāka problēma, tad dzīvnieku, protams, ārstējam, bet tad ir noteikts karantīnas laiks, kad lopus nevaram realizēt.”

Saimniecībā ir divi algoti darbinieki un ganu puika, kas pieskata elektrisko žogu stāvokli, trimerē zāli zem tiem, – esot, ko darīt visus sezonu.

Sākumā bija mazs traktoriņš
Dzelzs rumaki un cita tehnika – lopbarības gatavošanai, zemes apstrādei – saimniecībā iegādāti pārsvarā ar Eiropas projektu atbalstu. „Sāku ar mazu traktoriņu un 10 ha zemes. Daudzi kritizē Eiropas Savienību, bet es kā laucinieks esmu tikai no tās ieguvis – gan platību maksājumus, gan atbalstu projektiem, kas deva iespēju iegadāties visu saimniecībā nepieciešamo tehniku. Pašlaik ir 5–6 traktori – ja viens saplīst, ir jābūt otram rezervē. Īpaši svarīgi tas ir siena gatavošanas laikā, kas mums parasti ir diezgan īss, tāpēc sienas savākšanas tehnika saimniecībā ir dubultā – ja kas salūst, var paķert citu un turpināt darbu.”

Par atbalstu projektu realizācijā lielu paldies saimnieks saka LAD Talsu nodaļai: „LAD darbinieki vienmēr ir atsaucīgi un paskaidro, kas jāizdara, kam jāpievērš uzmanība u.tml. Ja tu strādā un darbojies reāli, nevis neimitē darbību, tad arī attieksme ir cita.”

Ganībās

Bioloģiskā saimniekošana
Zemnieku saimniecībai Jaunluntes bioloģiskās saimniekošanas sertifikāts ir piešķirts kā vieniem no pirmajiem – 151. kārtas numurs vides kvalitātē, tagad jau šie cipari ir krietni pāri tūkstotim. „Esmu apmierināts, ka uzsāku darbu tieši šajā virzienā. Ar lopiem varbūt vairāk darba nekā ar labību, bet ģimenē esam visi diezgan zaļi domājoši un cenšamies to ievērot,” teic Guntis.

Sertifikāta uzturēšanai reizi gadā saimniecību apciemo pārbaudītāji, ja esot kādi jautājumi, –
braucot vēl. Citreiz nobraucot garām, pat nepiesakoties vizītē, un paskatās, vai viss ir kārtībā, viņi jau lielākoties zinot, kā kurš saimnieko.

Guntis: „Saimniecībā vēl bioloģiski audzēju auzas, jo tām ir labs noiets. Ražas ir aptuveni 2–3 t/ha. Auzu audzēšanai pievērsos arī tāpēc, ka sausā vasarā, ja trūkst zāles, auzas var nopļaut un satīt skābbarībā. Savā ziņā drošības spilvens.”

Tirgū parādījies arī diezgan daudz bioloģisko mēslojumu kā alternatīva minerālmēsliem. Kaut ko no tā pamēģina arī Jaunluntes.

Visa tehnika iegādāta ar ES projektu atbalstu.

Šogad lopbarību izdevās sagatavot pietiekamā daudzumā.

Saimniecībā jau vairākus gadus audzē bioloģiskās auzas.

Realizācija
ZS Jaunluntes galvenais realizācijas produkts ir aptuveni pusgadu veci jaunlopi – pavasarī piedzimst un rudenī jau pārdod. Jaunlopus pārsvarā realizē Izsoļu namā: „Saimniekošanas sākumā brauca sētā pakaļ lopiem. Lai pazeminātu cenu, centās visādi brāķēt. Tagad atbalstu vietējo uzņēmumu Izsoļu nams un realizēju lopus tur, jo pilnībā uzticos tam. Turklāt apzinos, ka šī uzņēmuma vadītājs Kaspars Ādams Latvijas lauksaimniecības labā ir izdarījis lielu darbu, sakārtojot gaļas liellopu realizācijas tirgu un paverot plašākas iespējas zemniekiem. Te viss ir sakārtots – gan loģistika, gan transports. Nav lieki jātērē laiks un galvenais – zinu, ka mēneša laikā nauda būs kontā. Turklāt šogad ir visam labas cenas, pat realizējot vecas govis, – par ko tādu pirms diviem gadiem nevarējām pat sapņot. Iespējams, to ietekmējuši lopu pārvadāšanas aizliegumi Eiropā infekcijas slimību uzliesmojumiem dēļ.”

No marta līdz rudenim jaunlopi Jaunlunšu ganībās sasniedz aptuveni 300 kg svaru, kas ir atbilstošs realizācijai izsolēs.

Savulaik saimniecībā bija iegādāta arī mazjaudas kautuve, kas deva iespēju realizēt produkciju tiešajiem pircējiem, kā arī sniegt kautuves pakalpojumus. Tomēr ar laiku tā kļuva nerentabla, jo sadārdzinājās atbildīgo dienestu uzraudzīšanas procesa izmaksas: „Sākumā daudzas lietas finansēja valsts, bet vēlāk no zemnieka kabatas, tāpēc nācās izbeigt šo nodarbi.”

Solis uz priekšu
Guntim nākotnes ieceres saistās ne tikai ar gaļas liellopu nozares attīstību, bet arī ar upeņu audzēšanu: „Apmeklēju pāris lekcijas par bioloģisko upeņu audzēšanu un sapratu, ka tas lieliski iederētos manas saimniecības sistēmā. Jau nedaudz papētīju, ka ierīkojot 30 ha upeņu lauku, atmaksājas arī ogu novākšanas kombaina iegāde un pārējie izdevumi. Upenes ir pieprasītas ogas Eiropā, turklāt, jo vairāk audzēsim, jo vairāk ar mums rēķināsies un būs labākas iepirkuma cenas. Tāpēc jāievāc vēl informācija un jāsagatavo augsne un lauki, jo tur ir svarīgi visādi audzēšanas knifiņi, lai ogas vienlaikus nogatavotos. Šī nozare nākotnē mums dažādotu riskus un būtu vēl viens neliels drošības spilvens.”

Sarunas noslēgumā saimnieks piebilst, ka nedaudz arī jāpaplašina ganāmpulks, jo ir uzrakstīts projekts siena ārdītāja un lielākas dzīvnieku pārvadāšanas piekabes iegādei. Tas paredz arī lielāku zīdītājgovju skaitu, līdz ar to būs jāattīstās un pievienosies papildu darbi, bet Gunti tas nebiedē: „Tikko brīvs brīdis, tā gribas darboties, aizbraukt apraudzīt laukus un lopus, ja tāda dzinuļa nav, tad ar lauksaimniecību droši vien labāk nenodarboties.”

Saimniecībā skābsienu gatavo ruļļos.

Viena no vecākajām govīm ganāmpulkā, kas uzrauga jauno telīšu baru.