, .
cloudy 17.9℃
Vārda dienu svin: Ingus, Mairis, Vidvuds

Koledžas statuss ļāvis Malnavai gan darbu turpināt, gan attīstīties. Intervija ar Sandru Ežmali, Malnavas koledžas direktori

ZEMEUNVALSTS.LV - LATVIJAS MEŽA UN SAISTĪTO NOZARU PORTĀLS VISAI SABIEDRĪBAI , 02-06-2026
Koledžas statuss ļāvis Malnavai gan darbu turpināt, gan attīstīties. Intervija ar Sandru Ežmali, Malnavas koledžas direktori

Malnavas koledža*, šķiet, ir viena no valsts un arī Eiropas Savienības robežai tuvākajām mācību iestādēm. Kā rit dzīve pierobežā?

Pirms nepilna gada “Līču” mājās Kārsavā tika rīkota diskusija, uz kuru aicināja arī mūsu koledžas pārstāvjus. Runāja par pierobežu un to, kā mēs šeit jūtamies. Šai sakarā aptaujājām mūsu jauniešus – vai viņi jūt, ka mācības notiek tuvu robežai, vai jūt “pierobežas efektu”, vai tas viņus satrauc. Aptaujas rezultāti pārsteidza, jo mūsu audzēkņus robežas tuvums nesatrauc, pieļauju, vairāk satraukti ir viņu vecāki un mēs, pieaugušie, kas šeit strādājam. Ja padomājam un novērtējam situāciju, piemēram, tie paši droni, kas ielido Latgalē, nokrīt diezgan tālu no robežas. Domāju, desmit kilometru nav izšķiroši mūsu sajūtās par kaimiņu vai bažām par viņa uzvedību. Manuprāt, gan Latgalē, gan visā Latvijā ir nemiers par situāciju kopumā – karu Ukrainā un no tā izrietošajām sekām. Piemēram, pagājušajā vasarā braucām uz konkursu AgroChallenge Nīderlandē un “trāpījāmies” tur laikā, kad dronu apdraudējuma dēļ bija slēgtas lidostas un dzelzceļa satiksme. Tas bija vistiešāk izjustais un pieredzētais dronu apdraudējums – tur – Nīderlandē, ne Malnavas koledžas apkaimē.

Ar to vēlos sacīt, ka apdraudējumam robežu nav, tas ir daudz plašāks.

Redzam gar robežu izvietotus aizsardzības līdzekļus, ikdienā gadās, mūsu tehnikai pazūd GPS signāls (lauku apstrādē izmantojam modernās tehnoloģijas), jūtam vēl citas sīkas neērtības, bet diendienā par to nedomājam.

Vai Malnavas koledžas audzēkņi pamatā ir no Latgales vai visas Latvijas?

Vidējo profesionālo izglītību pie mums lielākoties iegūst jaunieši no Balvu, Ludzas un Rēzeknes novadiem. Augstāko izglītību pie mums apgūst pārstāvji no visas Latvijas, lielākajai daļai nākot no Latgales un Vidzemes.

Tā kā koledžai tuvojas 105. gadskārta, skatoties vēsturiskos materiālus, redzu pirmsākumus – to dibināja pierobežā, lai veidotu zināmu izglītības un kultūras saliņu, domājot arī par drošību. Mācību iestādes atklāšanas pasākumā izskanējušajās runās, tika uzsvērta vērtību sistēmas veidošana cilvēkiem, kas dzīvo reģionā, lai tie būtu drošs balsts un spēks, kas turas pretī Krievijas ietekmei. Tā runāja 1921. gadā. Arī tolaik pie mums pārsvarā mācījās jaunieši no Latgales un Vidzemes. Pagājis nedaudz vairāk nekā gadsimts, bet lasām un redzam, ka problemātika un situācija toreiz un tagad ir gana līdzīgas.

Vai, skatoties vēsturiski, jums ir skaidrojums, kā šī saliņa pietiekami tālu no valsts centra laika gaitā ir veiksmīgi saglabājusies un attīstījusies?

Šādi man jautāts ne reizi vien. Ja skatāmies uz citām izglītības iestādēm, kas Latgales reģionā tikušas apvienotas vai pievienotas kādai citai, jo īpaši pēdējos 25 gados, Malnavas koledža spējusi noturēties, jo šeit iegūst ne tikai vidējo profesionālo izglītību, bet mums ir arī koledžas līmenis. Latvijā ir tikai divas izglītības iestādes, kas piedāvā augstāko izglītību lauksaimniecībā – LBTU un mēs. Jāatzīmē, ka Malnavā ir īsā cikla mācību programmas. Koledžas statuss liedza mūs “tā vienkārši” kādam pievienot, vai ar kādu citu mācību iestādi apvienot, tas ļāvis Malnavai darbu turpināt, gan attīstīties. Kā zināms, nelielās arodskolas pamazām, pamazām no Latvijas kartes pazūd.

Ja runājam par t.s. padomju laikiem, tad lauksaimniecības skolas veidojās pietiekami lielā skaitā, arī ar Malnavai līdzīgu statusu. Kad izveidoja sovhoztehnikumu, Malnava bija lielākā mācību saimniecība Latvijā, vērtējot pēc platības (ap 1164 hektāri zemes), arī viena no lielākajām toreizējā savienībā.

Savulaik, kad Malnavas lauksaimniecības vidusskola veidojās, tai ļāva paturēt kādreizējās muižas zemi, kas neattiecās uz pārējām skolām.

Koledžai ļoti paveicās ar izcilu direktoru – Pēteri Sauleskalnu, kas noteica un lika pamatus augstiem izglītības standartiem. Koledžas mērogi palīdzēja arī turpmākajos gados, augstos standartus saglabājot cauri laikiem.

Pie mums ļoti bieži nāk mācīties jaunieši, kuru vecākiem vai vecvecākiem savulaik bijusi saikne ar Malnavu. Cilvēki, viņu darbs un drosme, un zināms risks ir bijuši noteicošie faktori koledžas darba turpinājumam mūsdienās.

Kā ar mācībspēkiem? Meža nozares kolēģi minējuši, ka jūs uz kokapstrādes nodaļas vadību veiksmīgi esat atvilinājuši profesionāli Vilni Jakovļevu no Jelgavas.

Atvilinājuši, vai nē, bet Vilnis ir no Latgales, viņa ģimene un bērni, un saimniecība ir šeit; strādājot Jelgavā, viņš katru nedēļas nogali brauca šurp saimniekot. Jāsaka, mums ļoti paveicās, ka burtiski uzskrējām Vilnim ar saviem plāniem par kokrūpniecības mācību programmu. Sākumā bija plāns, bet īstenot to varēja, kad bija cilvēki. Vilnis atsaucās uzreiz.

Par mācību spēkiem runājot, situācija ir dažāda. Mēs neesam saskārušies ar problēmām skolotāju piesaistē, kādas dzirdam aktuālas esam pat Pierīgā; profesionālajos priekšmetos situācija mēdz būt problemātiskāka, jo īpaši, ja ko plānojam paplašināt. Piemēram, šobrīd, atsaucoties nozares lūgumam, uzņemam vairāk audzēkņu automehāniķu programmā (profesionālā vidējā izglītība). Kolīdz grupa ir lielāka, nepieciešama viena profesionāla pedagoga papildslodze. Situāciju esam atrisinājuši, pedagogi mums ir.

Augstākajā izglītībā jautājums risinās vienkāršāk, jo lekciju skaits ir mazāks un tās nav obligāti vadāmas uz vietas, teorētisko daļu iespējams nolasīt attālināti.

Pašlaik strādājam pie jaunas – dārzkopības programmas, kur mācībspēkus esam piesaistījuši gan no LBTU, gan Bulduru tehnikuma.

Koledžas pamatu jeb mugurkaulu cenšamies veidot no cilvēkiem, kas ir un dzīvo šeit uz vietas (apmēram 50-100 km rādiusā), sadarbojoties arī ar speciālistiem no tālākiem reģioniem. Man pašai šķiet – ar šo jautājumu veiksmīgi tiekam galā.

Kā radās doma par kokapstrādes mācību programmu?

1. martā apritēja pieci gadi, kopš šeit strādāju, teikšu – nesen. Ierados no citas vides – Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas (SEZ), kur vairāk nekā 15 gadus strādāju par pārvaldnieci. Tolaik mūsu sadarbības partneri bija “VEREMS”, “NewFuel”, arī “Avoti”. Pirmkārt, nākot darbā uz šejieni, man bija skaidrs, ka jābūt kokapstrādes programmai, varbūt arī saistībā ar mežsaimniecību (tikai sākot darbu Malnavā, uzzināju, ka viss ar mežsaimniecību saistītais koncentrēts Ogres tehnikumā). Īsā cikla augstākā izglītība kokapstrādē tolaik bija iegūstama tikai Rīgas tehnikumā. Malnavā to uzskatīju par nepieciešamību, kā minēju, balstoties iepriekšējā pieredzē. Sākām ar stratēģijas izstrādi, nozares ekspertu padome to pieļāva, lai, tagad atceroties, tobrīd nebija skaidrības, kā plānus īstenot. Izglītība kokrūpniecībā tomēr prasa it prāvas investīcijas infrastruktūrā.

Risinājums nāca, gan apspriežot šo jautājumu ar “Latvijas Finiera” padomes priekšsēdētāju Uldi Biķi, kas uzreiz uzsvēra, ka studijām jābūt darba vidē balstītām. Mācību programmu veidojām, lai maksimāli daudz praktisko nodarbību notiktu uzņēmumos, kas, savukārt, izrādīja ļoti lielu gatavību sadarboties. Piemēram, mums tika ļauts nodarbības studentiem novadīt attiecīgajos uzņēmumos. Kokapstrādes laboratorija, ko oficiāli atklājām 24. aprīlī, ir neliels ieguldījums, lai, apgūstot nepieciešamo teoriju mācību klasēs, iespējams uzreiz to parādīt praksē un pēcāk jau nostiprināt zināšanas uzņēmumos.

Jāteic, šādi mēs cenšamies veidot visas studiju programmas, maksimāli sadarbojoties ar nozarēm un attiecīgajiem uzņēmumiem. Izglītības iestāde nevar nodrošināt visas modernākās tehnoloģijas, kas pieejamas praksē.

Kokapstrādes programma ir sadalīta pa moduļiem, ar katru nākamo moduli students gūst dziļākas un specifiskākas zināšanas, katra moduļa noslēgumā ir pārbaudes darbs, ko sekmīgi nokārtojot, sākas nākamais modulis. Jāteic, šāda pieeja ir lieliska iespēja arī darba devējam – ja kādam darbiniekam nepieciešams papildināt ļoti konkrētas zināšanas, viņš var nākt, attiecīgo moduli apgūt un atgriezties darbā.

Mūsu kokapstrādes programmas vadītājam Vilnim par katru mācību programmas tēmu ir vienošanās ar konkrētiem uzņēmumiem daudzviet Latvijā, kas labprāt sadarbojas un ir atbilstoši attiecīgajai tēmai, audzēkņi regulāri brauc mācību ekskursijās.

Koledžā esat ieradusies no citas sfēras... Darbs izglītībā joprojām diemžēl nav ar labāko slavu, kā cilvēks no biznesa vides nonāk mācību iestādē?

Strādājot Rēzeknes SEZ, it ātri sapratu, ka investīciju piesaistei svarīgākais faktors nav kādas priekšrocības vai atlaides, bet cilvēki (cilvēkresursi) un tikai tad seko viss pārējais, infrastruktūru ieskaitot. Pēdējo tu vari iekārtot un sagatavot labu labo, ja nebūs profesionāla darbaspēka, sagaidīsi tikai problēmas. Ja uzņēmumam nepieciešami mazkvalificēti darbinieki, tos aizvietot īpašu grūtību nav; jo tehnoloģiski augstāk attīstīts uzņēmums, jo kvalificētā darbaspēka pieejamība ir svarīgāka. Tas neapšaubāmi jāņem vērā un tas bija viens no motīviem, kāpēc nonācu koledžā. Darbam šeit mani uzrunāja, mudinot pieteikties; tobrīd līdz pieteikšanās noslēgumam bija atlikusi nedēļa. Sākumā pateicu stingru “Nē!”. Bet... Dažas dienas padomāju, sagatavoju pieteikumu un nolēmu – kamēr to izskatīs, izdomāšu, vai es to gribu, vai negribu. Pieteikums tika izskatīts, kandidātiem bija dažādi uzdevumi, lasīju par izglītības sistēmu utt., par koledžu. Tā kā esmu docente Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā, sapratu, ka Malnavai varu ko dot, un galu galā, sevi burtiski izaicinot, devos darbā koledžā.

Vai bija viegli? Protams, nē! Ja interesēsities par maniem nākotnes plāniem, esmu uzrakstījusi atlūgumu no 15. jūlija.

Par to vēlējos jautāt, jo koledžas mājas lapā lasāms aicinājums pieteikties konkursam uz direktora amatu. Tātad jūs lēmāt darbu neturpināt.

Direktores amatā beidzas piecu gadu termiņš, ar mani varētu slēgt līgumu vēl uz pieciem gadiem, bet esmu lēmusi strādāt mazāk intensīvi, lai “manis vairāk būtu dzīvei un ģimenei”. Vēlos darīt to, kas man sagādā prieku – lasīt lekcijas, rakstīt projektus, ko esmu it sekmīgi darījusi līdz šim.

Malnavā ir paveikts liels darbs, sakārtoti dokumenti, lai koledža atbilstu starptautiskās akreditācijas prasībām augstākajā izglītībā, lai studiju process būtu atbilstošs mūsdienām, lai studiju vide būtu moderna un kvalitatīva utt. Visi pārvaldības procesi ir digitalizēti. Man ir lieliski un atsaucīgi kolēģi, kas joprojām ir entuziasma pilni, kas lielās pilsētās un lielās skolās zināmā mērā ir zudis.

Malnavas periods man personiski bijis liela gandarījuma pilns un ļoti, ļoti intensīvs.

*Mācību iestādes oficiālais nosaukums ir Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes aģentūra "Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Malnavas koledža”, vienkāršības labad intervijā – “Malnavas koledža”

 

 

 

 

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Gadatirgu un izstāžu sezona: ko vērtīgi atcerēties pircējiem un pārdevējiem
Gadatirgu un izstāžu sezona: ko vērtīgi atcerēties pircējiem un pārdevējiem

Līdz ar aktīvās gadatirgu un izstāžu sezonas sākumu pieaug gan pircēju inte...

Atklāta jauna kokapstrādes laboratorija LBTU Malnavas koledžā
Atklāta jauna kokapstrādes laboratorija LBTU Malnavas koledžā

Iezīmējot ievērojamu ieguldījumu profesionālās izglītības un kokapstrādes n...

Luminor: finansējums lauksaimniecībai pērn pieaudzis vairāk nekā divas reizes
Luminor: finansējums lauksaimniecībai pērn pieaudzis vairāk nekā divas reizes

Latvijas mazie un vidējie uzņēmumi aktīvi investē savā attīstībā. Visvairāk...

E-konferencē aicinās skolēnus apgūt lauksaimniecības profesijas
E-konferencē aicinās skolēnus apgūt lauksaimniecības profesijas

Lai veicinātu paaudžu nomaiņu Latvijas lauksaimniecībā, 5. martā no plkst. ...