Pāreju uz bioloģisko saimniekošanu visbiežāk veic lopkopji, otrdien tiešsaistes konferencē "Lauksaimniecības ekonomikas transformācijas iespējas" atzina Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) ekonomikas eksperts Raivis Andersons.

Bioloģiskās gaļas liellopu saimniecības par vienu dzīvmasas gaļas kilogramu saņem vidēji līdz pat 50 eiro vairāk nekā konvencionālās saimniecības, kā arī konvencionālajā lauksaimniecībā liellopu gaļas ražošanai ir augstāka pašizmaksa.

Andersons norādīja, ka liellopu saimniecībām izdevīgāk ir pārriet uz bioloģisko saimniekošanu, jo ne tikai gaļai ir lielāka pārdošanas cena, bet uzņēmumiem ir pieejami arī papildu atbalsti.

Viņš uzsvēra, ka, saimniecībai pārrejot uz bioloģiskajām metodēm, ir iespējams gūt peļņu bez atbalsta maksājumiem, tikai saglabājot iepriekšējo ražību. Savukārt efektivitātes saglabāšanai kritiski svarīgas ir saimnieka zināšanas un barības vielu sagāde laukiem. Liels pārbaudījums esot tieši divu gadu pārejas periods, kad saimniecības ražo ar bioloģiskajām metodēm, bet izejviela tiek klasificēta kā konvencionāls produkts.

Andersons arī atzīmēja, ka, iespējams, būtiskākais faktors, kas var veicināt pāreju uz bioloģisko lauksaimniecību, ir iedzīvotāju patēriņa paradumu maiņa un bioloģisko produktu pieprasījuma kāpums.

Tāpat viņš stāstīja, ka bioloģiskajās saimniecībās liela daļa zemes platību ir atvēlēta ilggadīgajiem zālājiem, kā arī aramzemē sētu stiebrzāļu vai lopbarības zālaugu maisījumam un auzām. Konvencionālajā lauksaimniecībā zemi lielākoties izmanto ziemas kviešiem.

Līdz ar to bioloģiskās saimniecībās būtiskākie ieņēmumi ir no piena, gaļas lopkopības un auzām, savukārt konvencionālajām saimniecībām - ziemas kviešiem, ziemas rapša un piena.

Andersons atzīmēja, ka bioloģiskajām saimniecībām ražošanas struktūra ir balansētāka un ieņēmumi - diversificētāki.

Auzas bioloģiskajā saimniekošanā ir salīdzinoši rentabls kultūraugs, un auzu ražība bioloģiskajām un konvencionālām saimniecībām atšķiras par vienu tonnu, savukārt ziemas kviešu ražība bioloģiskajām saimniecībām ir uz pusi mazāka nekā konvencionālajā lauksaimniecībā, un tas ir rentabls kultūraugs tikai tad, ja raža ir vairāk nekā trīs tonnas uz hektāru.

Savukārt piena iepirkuma cenas abiem saimniecību veidiem ir gandrīz vienādas, norādīja Andersons, atzīmējot, ka bioloģiskajām saimniecībām realizētā piena pašizmaksas svārstības ir mazākas. Vienlaikus no viena lopbarības ieguvei slaucamajai govij paredzētā hektāra tās realizē mazāk piena nekā konvencionālās saimniecības.

Andersons norādīja, ka bioloģiskās saimniecības pārsvarā ir ar ļoti zemu apgrozījumu uz vienu hektāru, un peļņu tām nodrošina atbalsta maksājumi.

Savukārt, lai gan lielās konvencionālās saimniecībās ar apgrozījumu virs 50 000 ir konkurētspējīgas un spēj pilnībā iztikt bez atbalsta maksājumiem, mazākām konvencionālajām saimniecībām atbalsta maksājumi ir nepieciešami, lai tās spētu ražot un saimniekot ilgtermiņā. Turklāt augu aizsardzības līdzekļi un minerālmēsli veido ceturto daļu no konvencionālo saimniecību izmaksām.

LLKC darbojas kopš 1991.gada un ir lielākais lauku konsultāciju sniedzējs Latvijā. Tā mērķis ir, apzinoties atbildību par lauku vidi, veicināt lauku labklājību, nodrošinot klientiem pieejamību zināšanām, konsultācijām un citiem ar nozari saistītiem pakalpojumiem.