Saimnieks LV / 2025.gads (Jūlijs)

Lēdurgas pagasta zemnieku saimniecība Mazlauri, īstenojot Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai atbalstītu projektu Piena ražošanas tehnoloģiju attīstība saimniecībā, uzstādījusi pirmo slaukšanas robotu. Vai tas ir tikai pirmais solis uz tālāku attīstību, vai ir vēl kādi trumpji azotē, centāmies noskaidrot sarunā ar harizmātisko zemnieku saimniecības īpašnieku Māri Rehtšpreheru, pirmsjāņu laikā viesojoties saimniecībā, kas ne tikai ražo pienu, bet arī meistaro sieru. Arī Jāņu sieru – nedaudz gan citādu. Saimniecībā bijām viesojušies vēl krietni pirms covid laika, tāpēc interesanti bija uzzināt, kas noticis šo sešu gadu laikā. Iepriekšējo interviju var izlasīt 2019. gada janvāra numurā.

– Kas mainījies šajos sešos gados?
Māris: – Ir lielāks ganāmpulks un paaugstinājušies izslaukumi. Šogad uzlikām pirmo slaukšanas robotu. Savukārt siera ražotnē ir vairojies produktu klāsts.

– Kā izlēmāt par labu modernizācijai?
Māris: – Pārskatot savu ikdienas darbu apjomu un ritmu, kā arī fermā strādājošo ikdienu, nonācu pie secinājuma, ka ir kaut kas jāmaina – jāmodernizējas. Vai nu jāievieš robotizēta slaukšana, vai jālikvidējas. Sieru jau varētu turpināt siet arī no pirktā piena.

Vecākajam dēlam teicu, ka esmu gatavs pārmaiņām, ja liekam robotus un tu piedalies, tad es to daru. Citādi apsvēru visu slēgt ciet. Rezultātā robots ir mūsu kūtī un sieru ražoju joprojām no savu govju piena.

Pavisam mums ir 90 slaucamas govis, 58 no tām apkalpo robots, pārējās slaucam slaukšanas zālē. Kopumā mūsu Holšteinas melnraibās šķirnes ganāmpulkā, ieskaitot teļus, ir aptuveni 160 galvu.

Mazlauros teliņi dzīvo plastmasas būdās.

– Cik ilgs ceļš bija līdz robotam?
Māris: – Nepilna gada laikā to izdarījām. Pērn maijā uzrakstījām projektu, bija gan mazs kopējais pieejamais finansējums, bet galu galā visi, kas startēja, saņēma naudu. – Daudzi togad nemaz nemēģināja. Šogad 4. martā jau sākām govis slaukt ar robotu, aprīlī noslēdzām kārtu un saņēmām atpakaļ savu investēto naudu.

– Kāda ir dzīve ar robotizēto darbinieku?
Māris: – Tagad saprotu, ka bija pareizi iegādāties slaukšanas robotu un tieši Lely firmas iekārtu. Projekta sākumā gan biju plānojis cita uzņēmuma produktu, bet procesā mainījās viedoklis par labu Nīderlandē ražotajam. Viena no galvenajām Lely priekšrocībām, ka jau pamata paketē ir dzīvnieku veselības noteikšanas programma, kas citiem ir papildu serviss. Dēls, kurš pēc robota iegādes vairāk pievērsies saimniekošanai, salīdzināja arī programmatūras – Lely viss ir pārskatāms un vienkāršs. Arī daudzi piensaimnieki ieteica man izvēlēties tieši šo robotu. Vēl tikai neesam izmēģinājuši, kāds būs atbalsta serviss, – pagaidām tiekam paši galā, dēls visas programmas izpētīja un labi pārzina robota darbības procesus.

Uzstādot slaukšanas robotu, jārēķinās, ka izteikti mainīsies barošanas process. Būs jāpanāk, ka govs grib ēst gan pie barības galda, gan vēl doties uz slaukšanas robotu pēc gardajām spēkbarības granulām. Te veiksmes atslēga ir barības maisījumu receptes, ko mums, balstoties uz piena un barības analīzēm, gatavo vai koriģē konsultante Antra Gražule.

– Kā govis pierada pie jaunā slaukšanas veida?
Māris: – Lely robotā ir tāda opcija, ka sākumā govis, lai pierastu pie robota, iet tikai tur uzēst spēkbarības granulas bez slaukšanas. Darījām tā 3–4 dienas un lopus turpinājām slaukt slaukšanas zālē. Kad govis gāja brīvi iekšā robota iekārtā, sākām arī tur slaukt. Pirmajā dienā izdevās izslaukt vienu reizi un, protams, iegūtais piena apjoms bija zems. Otrajā dienā govis izslaucās jau divas reizes – izslaukums bija divtik liels, jo atdeva arī iepriekšējās dienas pienu. Pirmo mēnesi govis tomēr bija vēl jāpiedzen, bet nepilna mēneša laikā daļa govju pašas sāka iet uz robotu. No 58 govīm 3–4 pa dienu ir jāpiedzen, bet tās ir govis, kas gatavojas iet ciet, tām ir maz piena, tāpēc nav vajadzības bieži slaukties. Pašlaik mums robota apmeklējums ir 2.8–2.9 reizes diennaktī. Gribētu sasniegt nedaudz virs trīs, bet arī tāds apmeklējums, kāds ir tagad, ir gana labs.

Robotam katru stundu un katru minūti jāstrādā. Kūtī jābūt pilnīgam mieram, jo tu mazāk iejaucies, jo labāk viss darbojas.

Mazlauru saimnieks Māris Rehtšprehers.

– Kā mainījušies izslaukumi? – Pirms robota iegādes bijāt viena no augstražīgākajām saimniecībām Latvijā.
Māris: – Šajā ziņā nekas daudz nav mainījies, jo, uzsākot robotizēto slaukšanu, iegūtā piena apjoms ir vēl palielinājies. Pašlaik slaucam 14 500 kg piena vienā laktācijā no govs. Robota dēļ datorā redzam govs veselības vai cita rakstura problēmu jau pašā sākumā un varam ātri to risināt. Piemēram, parādās, ka govij ir problēmas ar gremošanu, uzreiz varu iedot speciālu presētu bolu, lai veicinātu gremošanu. Datorā redzu galvenos dzīvnieka funkcionēšanas radītājus – gremošanu, ēšanu, kustības, slaukšanas laikā tesmeņa katra ceturkšņa stāvokli, robots arī mēra piena un līdz ar to pašas govs ķermeņa temperatūru. Reizēm pienāk brīdinājums, ka govij varētu būt kādas problēmas.

Protams, tas ir tikai viens no aspektiem, kas ietekmē piena izslaukumu. Mūsu saimniecībā augstie izslaukumi ir daudzu gadu Holšteinas melnraibās šķirnes ģenētikas izkopšanas rezultāts. Izmantojam Vidzemes veterināra servisa piedāvāto biomateriālu, kas ir iegūts no augstražīgākajiem Amerikas buļļiem. Protams, arī kvalitatīva barība ir būtiska.

Viss sākas ar to brīdi, kad piedzimst teliņš, kuru audzē kā potenciālo govi. Teliņam obligāti ir jāzīž, nevis jāēd no spaiņa, tāpēc līdz divu mēnešu vecumam dodam pienu no speciāliem teļu barošanas spaiņiem ar pupu. Kamēr teļš zīž, viņa galva ir nedaudz jātur uz augšu, – tā mutē veidojas siekalas, kas veicina veselību un gremošanu. Visi šie aspekti ir svarīgi, jo tie ir pirmie soļi ceļā uz ražīgas govs ieguvi.

– Kas mainījies augkopības jomā?
Māris: – Saimniecībā iepriekš audzējām graudus, bet šogad izlēmām pilnībā pāriet uz kukurūzu, ko pēc tam pārstrādāt govīm barībā. Kādus piecus gadus mēģināju audzēt labību, bet nekas nesanāca. Tad bija sausums, tad kāda cita neraža. Manuprāt, jebkurā nozarē darbojoties, jācenšas iegūt maksimālu rezultātu, lai atmaksātos to darīt. Tāpēc parēķināju, ka lētāk sanāk graudus pirkt, nevis audzēt pašam. Turklāt, lai audzētu labību, vajag lielas platības, bet mums kopā ir 150 ha apstrādājamās zemes. Kukurūzas audzēšana prasa mazāk darba, diemžēl tā garšo arī dažiem meža zvēriem un putniem. Pirms pāris gadiem dabūju pārsēt 3 ha lielu lauku, jo bija izēsta visa sēkla.

Saimniecības traktortehnika ar barības maisītāju.

– Kādi jauninājumi barības gatavošanas jomā?
Māris: – Šogad plānojam kult kukurūzas graudus. Sanāca iesēt pavēlāk, līdz ar to ir risks, ka līdz kulšanai vālītes varētu neizaugt. Kukurūza ir daudz jāmēslo, lai būtu liela zaļā masa un graudi. Iegūtos kukurūzas graudus plānojam placināt, pievienot konservantu un iegūto masu likt plēves tunelī – to sauc par pastu. Tā būs vērtīgs papildinājums govju barībai.

Skābbarību jau pāris gadus liekam plēves tunelī, pirms tam veidojām kaudzes uz tīruma, bet tas bija diezgan problemātiski, arī tehnikas jaudas nav tik lielas, lai pāris dienās saliktu. Kaimiņos iegādājāmies tuneļu mašīnu un tagad visu zāli un kukurūzu sasmalcinām un presējam 75 m garos un 3 m diametra plastikāta plēves tuneļos.

– Vai realizējat arī pienu vai visu pārstrādājat sierā?
Māris: – Būtu jau labi, ja visu pārstrādātu, – būtu maza siera rūpnīca. Lielāko daļu piena nododam Latvijas un Igaunijas zemnieku kopīgi izveidotajam starpvalstu kooperatīvam SCE E-piim, kura biedri esam. Tas pērn Paidē (Igaunijā) uzbūvējis modernāko piena pārstrādes kompleksu Baltijā un teju visā Eiropā. Rūpnīca būs orientēta uz siera un sausā piena ražošanu. Pagaidām gan vēl trūkst piena, lai pilnībā nodrošinātu ražotni. Mūsu saimniecības pienesums ir 6.5 t piena ik pēc divām dienām. Iepirktā piena cenu nosaka reizi mēnesī, tādēļ tā visu laiku mainās, pašlaik ir apmēram ir 50 centi par litru piena, un tas mani apmierina.

Tagad piena lopkopībā iestājušies labi laiki – piena cena ir laba, gaļa maksā ļoti labi, ja kāds piensaimnieks apglvo, ka ir slikti, lai ar steigu meklē citu nodarbošanos.

Sieru gatavojam reizi nedēļā un tam izmantojam divas tonnas piena. Siera ražošana ir hobija līmenī, aizņem daudz laika un enerģijas, jo paši braucam un tirgojam.

Saimniecībā skābbarību gatavo plēves tuneļos.

– Kas jauns sierotavā?
Māris: – Nākamgad februārī apritēs desmit gadi, kopš saražota pirmā Rehtšprehera siera partija. Sieru gatavojam pēc senām itāļu receptēm, un tas tiek gatavināts pēc tradicionālām metodēm 2–4 vai 4–6 mēnešus īpašā telpā uz egles koka plauktiem pareizā mitrumā un temperatūrā. Sākām ar Gouda tipa siera ražošanu un izvien turpinām. Pamēģinājām arī Ementāles tipa sierus – sanāca, bet noliktava par mazu daudzu šķirņu sieriem. Esam uzsākuši ražot Parmezāna tipa sieru ar nosaukumu Grand Marine, jo Parmezāns ir aizsargāts nosaukums. Man pašam vislabāk garšo sešus mēnešus izturēts Grand Marine, jo tas ir cita līmeņa un kvalitātes siers. Vēl ražojam četru veidu un dažādu laiku gatavinātus sierus – Gouda, Tellegio, Toskāna un Grand Marine. Uz vasaras saulgriežu laiku gatavojam arī ko līdzīgu Jāņu sieram – nogatavinātu sieru ar ķimenēm. Liela daļa mūsu sieru ir ar dabīgo garoziņu, kuru var ēst.

Mans sapnis ir radīt Gorgonzolas tipa sieru, jo Latvijā kvalitatīvu šāda tipa sieru ir grūti nopirkt. Recepte ir sarežģīta. Ja varētu nodarboties tikai ar siera gatavošanu, tad noteikti būtu liels sieru klāsts, bet ir vēl citi darbi un pienākumi.

Šoziem izveidojām interneta veikalu rsiers.lv, kur var pasūtīt mūsu ražoto sieru un saņemt ar pakomāta starpniecību. Vienā dienā ievietojam sūtījumu, un nākamajā dienā jau tas ir pie klienta. Sieram temperatūras maiņas kvalitāti nemaina.

Saimniecībā ražotais Rehtšprehera siers.

Siers sapakots un sāks ceļu uz pakomātu.

– Ar ko saistāt saimniecības tālāku attīstību?
Māris: – Lai turpinātu veiksmīgi attīstīties, ar vienu robotu ir par maz, tāpēc domājam par otra iegādi. Bijām jau nedaudz iedegušies, ka bezmaz tūlīt jau vajag, bet tagad esam nedaudz sevi piebremzējuši, jo pirms tam ir jāveic vēl virkne svarīgu darbu.

Viens no tiem ir mītnes būvniecība cietstāvošām govīm un teļiem. Tāpat nepieciešama novietnes pārbūve vai rekonstrukcija, lai būtu vieta gan vēl vienam robotam, gan grūsno govju grupai pirms atnešanās.

Ja grib otro robotu, jāpieaudzē lopu skaits, jo ganāmpulku atražojam tikai no saviem jaunlopiem. To gan varētu atrisināt pāris gadu laikā, govis sēklojot ar šķiroto biomateriālu, – sadzims telītes un divu gadu laikā ir jauns slaucamu govju ganāmpulks.

Tā kā pamazām esam ceļā uz to, bet ne tūlīt un tagad.

Holšteinas melnraibais ganāmpulks.