Saimnieks LV / 2025.gads (Augusts)

Vai esat kādreiz prātojuši, kāpēc labi barota govs tomēr nesasniedz gaidīto ražību vai pēkšņi saslimst? Daudzās piena saimniecībās barībā var slēpties kluss sabotieris. Šis neredzamais drauds ir mikotoksīni – indīgas vielas, ko ražo parastas pelējuma sēnītes, augot uz lopbarības graudiem un rupjās lopbarības. Mikotoksīni nerada acīmredzamus brīdinājuma signālus, tomēr nemanāmi grauj govju veselību un produktivitāti. Nozarē, kur nozīme ir katram piena litram un katram veselam teļam, šie sēnīšu izcelsmes toksīni ir nozīmīgs ienaidnieks, kuru ir svarīgi saprast un apzināti ierobežot.

Kas ir mikotoksīni
Mikotoksīnus ražo noteiktas pelējuma sēnīšu sugas, kas kolonizē lauksaimniecības kultūras, piemēram, kukurūzu, graudaugus un pat laikapstākļu stresiem pakļautus zālājus. Ilgstošs sausums, lietavas, kukaiņu bojājumi vai krusa var novājināt augus un veicināt pelējuma sēnīšu attīstību. Mikotoksīni ir pelējuma sēnīšu sekundārie metabolīti jeb sekundārie vielmaiņas galaprodukti – tie nav vitāli nepieciešami sēnīšu augšanai, taču sniedz evolucionāru priekšrocību, sacenšoties par dzīves telpu un resursiem. Sēnītes šos mikotoksīnus ražo galvenokārt kā ķīmiskas dabas aizsarglīdzekli, kas palīdz tām aizstāvēt apdzīvoto teritoriju un barības avotu, nomācot konkurējošo organismu augšanu – citas sēnītes, baktērijas un pat kukaiņus.

Rezultātā mikotoksīni var piesārņot plašu barības klāstu. Visbiežāk tie ir sapelējuši graudi (kukurūza, mieži, auzas, kvieši utt.) un to blakusprodukti (piemēram, spirta, alus rūpniecības blakusprodukti), kā arī neizžuvis siens un skābbarība, kas nav pienācīgi fermentējusies. Vienkārši sakot – jebkurā reizē, kad barība sāk pelēt, pastāv risks, ka tā ne tikai izplata nepatīkamu smaku, bet arī satur toksiskas pelējuma vielas.

Satraucošākais ir tas, ka šie toksīni ir ļoti noturīgi – daudzi mikotoksīni saglabājas gan fermentācijas procesā, gan uzglabāšanas laikā, saglabājot savu toksiskumu ilgu laiku. Pat ļoti zemās koncentrācijās mikotoksīni var radīt nopietnas problēmas. Ne vienmēr būs redzams pelējums vai bojājumi barības partijā, kas šos toksīnus satur. Tāpēc piena lopkopji mikotoksīnus bieži dēvē par neredzamo ienaidnieku. Saprast, kā šie toksīni rodas un ka pat vizuāli tīra barība var tos slēpt, ir pirmais solis ceļā uz ganāmpulka aizsardzību.

Jurijs Brente

Kā mikotoksīni kaitē piena liellopiem
Govij ikdienā uzņemot ar mikotoksīniem piesārņotu barību, tie var būtiski ietekmēt tās veselību un ražību. Iesākumā ietekme var būt nemanāma, bet ar laiku akumulēsies un kļūs izteiktāka. 

• Samazināta barības uzņemšana un izslaukums
Ar pelējumu piesārņota barība (toksīni, smaka, slikta garša) noteikti izraisīs barības apēdamības krišanos. Pat viegli iepelējusi barība var samazināt izslaukumu par 5–10 %. Mikotoksīni izjauc normālu barības vielu gremošanu un uzsūkšanos, it īpaši traucējot spurekļa darbību, līdz ar to govs nesaņem nepieciešamo enerģiju un olbaltumvielas. Rezultātā var novērot izslaukuma samazināšanos un svara zudumu. Smagākos gadījumos izslaukums samazinās par vairākiem litriem piena dienā, kas ātri vien sakrājas būtiskos zaudējumos.
• Pavājināta imunitāte un veselības problēmas
Mikotoksīni ir zināmi ar savu spēju nomākt imūnsistēmu. Biežāk var novērot subklīnisku mastītu, kas izpaužas kā augsts somatisko šūnu skaits pienā, kā arī dažādas citas infekcijas visā ganāmpulkā. Daži mikotoksīni izraisa arī zarnu kairinājumu, kas izpaužas kā diareja, vai veicina vielmaiņas traucējumus (piemēram, ketozi vai glumenieka dislokāciju), īpaši augstražīgām govīm. Rezultātā govs dabiskā aizsardzība tiek nomākta, padarot to neaizsargātu un mazāk produktīvu.
• Reprodukcijas traucējumi
Ja piena saimniecībā novērojamas neizskaidrojamas atražošanas problēmas, vērts aizdomāties par iespējamu mikotoksīnu ietekmi. Piemēram, Fusarium sēnītes producētais zearalenons darbojas līdzīgi estrogēnam, radot hormonālus traucējumus. Tas var izraisīt viltus meklēšanos, dzemdes vai dzimumorgānu pietūkumu un nespēju veiksmīgi apsēklot. Saistībā ar mikotoksīnu uzņemšanu govīm novēro arī garus servisa periodus, zemu apaugļošanās rādītāju, olnīcu cistas un pat mikro abortus. Tādējādi mikotoksīni klusi grauj ganāmpulka auglību no iekšpuses.

Kāpēc mikotoksīnu kontrole ir tik svarīga
Šie toksīni rada klusu, pakāpenisku kaitējumu, kas bieži uzreiz nav pamanāms – tas nesākas ar katastrofu, bet gan ar neuzkrītošiem ražības zudumiem. Kā teicis kāds piena nozares eksperts: „Mikotoksīni var nemanāmi pazemināt dzīvnieka ražību un veselību. Ja gaidīsi līdz brīdim, kad parādīsies klīniskie simptomi, tu jau būsi nokavējis.” Svarīgs arī ekonomiskais aspekts: 5–10 % izslaukuma samazinājums augstražīgā ganāmpulkā var nozīmēt simtiem litru zaudēta piena no katras govs gadā, kas rada būtisku ienākumu kritumu. Ja ir aizdomas, ka govis nesniedz gaidītos rezultātus neredzamo pelējuma toksīnu dēļ, ir jārīkojas:
• Jāveic barības analīzes uz mikotoksīnu klātbūtni.
• Jāuzlabo barības sagatavošanas un uzglabāšanas apstākļi.
• Jāpievieno barībai mikotoksīnu ķērājs un/vai jāatšķaida piesārņotā.

Kādi mikotoksīni visbiežāk sastopami Latvijas apstākļos
• Fusarium spp. biežāk zināma kā fuzarioze. Lauka mikotoksīnu avots (pelējums balti rozā krāsā)
• Toksīni veidojas uz lauka pirms ražas novākšanas: īpaši uz kukurūzas vālītēm, arī zālājos (biežāk uz pāraugušiem, sala vai krusas bojātiem augiem).
• Fuzariozes pelējums ne vienmēr ir redzams – pat vizuāli tīra barība var saturēt toksīnus.
• Toksīni rada gan slēptus ražības zudumus, gan reproduktīvos traucējumus un palielina somatisko šūnu skaitu pienā.

• Aspergillus spp. Siltuma un uzglabāšanas toksīnu avots (pelējums dzeltenzaļā krāsā)
• Karstos un sausos gados toksīni veidojas gan uz lauka, gan pēc barības novākšanas – nepareizi uzglabātā vai aerobi bojātā skābbarībā (bojāta virskārta, barības bedres sāni vai izbarošanas fronte).
• Latvijā aflatoksīnu veidošanās ir salīdzinoši reta, bet var parādīties siltākos un sausākos gados, īpaši nepareizi uzglabātā kukurūzā. Visbiežāk aflatoksīnus var saturēt lēti, importēti lopbarības graudi un kukurūza. Iegādājoties šādu lopbarību, ieteicams nepaļauties uz komersanta sniegto laboratorijas atzinumu, bet gan pašam veikt analīzes uz toksīnu klātbūtni konkrētajam piegādātajam lopbarības apjomam.
• Riska avoti: lopbarības graudi un kukurūza, kukurūzas vālītes ar bojājumiem, sapelējis skābsiens, nehermētiski nosegta skābbarība, TMR sasilšana izbarošanas laikā.

• Penicillium spp. Skābbarības bojāšanās toksīnu avots (parasti zilganzaļā un pelēkbaltā krāsā)
• Toksīni galvenokārt veidojas skābbarībā, tai bojājoties, īpaši pēc skābbarības bedres atsegšanas vai pastiprinātas gaisa piekļuves, piemēram:
• Virskārtā, ja izmantota parastā melnbaltā plēve, ja nav izmantota sānu plēve, ja nav izmantoti oļu maisi hermētiska perimetra iegūšanai.
• Sliktas sablīvēšanas vietās, ja izmantota viegla tehnika blietēšanai, ja skābbarība bedre vai stirpa veidota ar kalnu (parasti malas vispār paliek nenoblietētas, traktoristam baidoties apgāzt tehniku).
• Izbarošanas frontē, ja barība tiek ņemta haotiski, veidojot zigzagus, tādējādi palielinot virsmas laukumu, kas atsegts skābeklim. Arī izmantojot nepiemērotu aprīkojumu, piemēram, barības kniebēja vietā plucinot izbarošanas fronti ar kausu, tādējādi pastiprināti iepumpējot gaisu barības masas dziļumā.
• Latvijas klimatā ļoti bieži sastopama sēnīte. Nehermētiski nosegta barība ir ideāli apstākļi sēnīšu augšanai un toksīnu producēšanai.
• Ne tikai samazina izslaukumu un barības uzņemšanu, bet arī ievērojami pavājina imūnsistēmu, kas rezultējas ar paaugstinātu mastītu incidenci un augstu somatisko šūnu skaitu koppienā.

Mikotoksīnu samazināšanas pasākumi
• Pirms barības novākšanas (limitē lauka mikotoksīnus)
• Barības novākšana optimālā laikā – Ja barības vākšana tiek organizēta, kad kultūraugi jau ir pārauguši, ievērojami palielinās sēnīšu infekciju un mikotoksīnu uzkrāšanās risks. Savukārt, pāragri novācot barību, būs zemāks ražas apjoms un sliktāka barības uzturvērtības.
• Regulāra kukurūzas vālīšu pārbaude uz fuzariozi – gaidot vālīšu nogatavošanos, ik pārdienas pārbaudīt, vai valīšu galos nav izveidojies balti rozā pelējums. Ja tāds tiek konstatēts, zemnieks būs spiests novākt kukurūzu agrāk nekā paredzēts, jo ar katru dienu toksīnu daudzums uz lauka palielinās.
• Augu seka – plaši atzīta prakse, kas paredz sistemātisku dažādu kultūraugu secīgu audzēšanu vienā laukā noteiktā laika posmā. Tās mērķis ir pārraut slimību un kaitēkļu dzīves ciklu, uzlabot augsnes veselību, optimizēt barības vielu izmantošanu un samazināt mikotoksīnu veidošanās risku.

Mainot saimniekaugu un pārtraucot sēnītēm pastāvīgi pieejamu barības avotu, augu maiņa ierobežo mikotoksīnus ražojošo sēnīšu populācijas veidošanos. Tāpēc noteikti jāatsakās no ierastās prakses gadiem ilgi audzēt kukurūzu vienos un tajos pašos dzīvnieku novietnei tuvākajos laukos. Pētījumi liecina, ka tieši kukurūzā regulāra augu sekas maiņa ievērojami samazina mikotoksīnu sastopamību un smagumu.

• Barības novākšanas un uzglabāšanas laikā (limitē uzglabāšanas mikotoksīnus)
• Skābbarības ieskābēšana – veikt kvalitatīvu blietējumu ar smagu tehniku, hermētiski nosegt uzreiz, nevis nākamajā rītā, izmantot skābekli necaurlaidīgas plēves ar EVOH membrānu, aizsargtīklus un oļu maisus.
• Izbarošanas frontes uzturēšana – izmantot skābbarības kniebējus, veidojot taisnu sienu bez zig zagiem un barības kaudzes plucināšanas.
• Skābbarības ierauga izmantošana – heterofermentatīvo pienskābes baktēriju (L. buchneri) + homofermentatīvo baktēriju kombinācija nodrošinās stabilu un ātru fermentāciju, kā arī aerobo stabilitāti (mazāk pelējuma attīstības), barību atsedzot izbarošanai.
• Mikotoksīnu ķērāju izmantošana – mikotoksīnu ķērāju pievienošana ikdienas barības devai ievērojami samazina toksīnu slogu dzīvniekiem. Taču jāpatur prātā, ka toksīnu ķērāji nespēj saistīt un/vai neitralizēt pilnīgi visus ar barību uzņemtos mikotoksīnus. Tāpēc primāri ir jāsamazina to veidošanās uz lauka un barību uzglabājot.