Līdz 1905. gadam cēla pilis un muižas, ierīkoja apstādījumus, parkus un dīķus. Lielākus vai mazākus, parasti 1,3–1,5 m dziļus dīķus izraka ar lāpstām, grunti aizveda zirga vilktos ratos. Gandrīz vienmēr atstāja nenoraktu salas vietu vai uzbēra vienu vai vairākas salas. Dīķu spoguļa laukums varēja būt no simtiem kvadrātmetru līdz pat vairākiem hektāriem. Uz salām cēla lapenes, peldu mājiņas, ar laukakmeņiem vai marmora skulptūrām u.c., ierīkoja piemiņas vietas zirgiem, suņiem vai senčiem.

Uz salām un pie dīķu malām stādīja dažādus kokus. Vecajos parkos šādu bijušo dīķu pie mums ir simtiem. To atjaunošanai vai rekonstruēšanai ar ekskavatoru vien nepietiks, vispirms būs jācērt meža parks, bet daudziem tas nav pieņemams risinājums. Lai gan mežs un koki dabā ir agresīvāki par ūdeni, tāpēc visātrāk iznīcina dīķi...

Pilnu rakstu lasiet ziemas Dārzs un Drava numurā!