Saimnieks LV / 2025.gads (Jūlijs)

Ne reizi ir dzirdēts, ka lauksaimniecībā katram ir sava darbības recepte. ZS Sniedzes šajā ziņā nav izņēmums. Saimniecības teritorija ir paraugs darbu plānošanai un izcilai kārtībai, tā tas ir jau gandrīz 30 gadus. Šis gads ZS Sniedzes veltīts atelpai un domu sakārtošanai, bet tas nenozīmē zvilnēšanu uz lauriem. Intervijā uzzināsi saimniecības dzīves stāstu, kādu biznesa recepti saimniecības vadītājs Uldis Vangalis kopā ar ģimeni – sievu Zani Rozenbahu-Vangali, meitu Alitu Vangali un agronomu Leonīdu Imperoviču atraduši par savējo un kā viņi plāno nākotni.

– Kā sākāt nodarboties ar lauksaimniecību?
Uldis: – Visa mana dzīve ir bijusi saistīta ar laukiem. ZS Sniedzes ir reģistrēta 1996. gadā. Saimniecisko darbību veicām arī pirms tam, bet pienāca brīdis, kad to vajadzēja reģistrēt oficiāli, jo, ko pārdevu vai pirku, vajadzēja uzrādīt un pamatot ar dokumentiem. Sākām ar 3.6 ha zemes, kad saimniecības pašreizējās ēkas vietā bija kolhoza naftas bāze, kurā glabājās degviela. Tāda bija starta pozīcija, no kuras lēnām sākām virzību uz priekšu.

ZS Sniedzes (Jelgavas novads, Sesavas pagasts).
Saimniecības vadītājs: Uldis Vangalis.
Apsaimnieko: 1660 ha.
Darbinieku skaits: 20.
Iesaiste organizācijās: LPKS Latraps.

Jaunā graudu kalte no Tornum.

– Ko audzējāt?
Uldis: – Cukurbietes. Šī kultūra tobrīd bija vispateicīgākā, jo cukurfabrikas Latvijā tās pieņēma arī no privātpersonām. Paralēli sāku nodarboties ar graudu audzēšanu. Viegli nebija – par realizēto produkciju – graudiem un cukurbietēm – nauda bija ilgi jāgaida. Jāzvana, jābrauc klātienē un jālūdz to pārskaitīt. Tas bija periods, kad mūsu graudus īsti nevienam nevajadzēja. Bija svarīgi, lai mēs kaut ko varētu darīt un lai būtu kāda kustība ar mūsu saražoto produkciju. Biju gatavs atteikties no subsīdijām, kuras iegulda mūsu graudu nopirkšanā un aizsūta uz tām valstīm, kurām ir grūtības ar pārtiku.

– Ko pašlaik audzējāt?
Uldis: – Tagad audzējam graudus, rapsi, pupas un, netipiski Zemgalei, jau otro gadu auzas, lai dažādotu kultūras.

– Cik lielas platības apsaimniekojat? Vai izmantojat arī nomas zemes?
Zane: – Pašlaik apsaimniekojam 1660 ha, daļa zemes pieder pašiem, daļu nomājam.

Uldis: – Nomas pieredze saimniecībā ir laba. Tiesa, šobrīd zemnieki piesardzīgi uzņemas jaunas saistības, jo zemes nomas un pirkšanas cenas ir kāpušas. Notiek paaudžu maiņa. Ļoti iespējams, ka tu nomā zemi no īpašnieka uz vieniem noteikumiem, bet tad saimniecība pāriet viņa pēcnācējam, kurš vai nu izlemj pats nodarboties ar lauksaimniecību, vai maina nomas noteikumus.

Pastāv reāls risks, ka jaunā paaudze mūsu nomātās zemes var izdomāt pārdot. Ja tā notiek, tad esam zaudētājos. Tādēļ esam izstrādājuši risinājumus, lai tādā gadījumā saimniecība turpinātu pastāvēt un darboties, – kā nekā daudz esam ieguldījuši ilgtermiņa attīstībā, izveidojuši bāzi, lai varētu turpināt pastāvēt. 

Noteikti jāuzsver, ka līdz šim vienmēr mums bijusi lieliska sadarbība ar zemes īpašniekiem. Mūsu pirmais atspēriena punkts bija 150 ha nomas zemes no Tomsonu ģimenes, ar kuru joprojām esam tuvās attiecībās.

Agrāk iegādājāmies zemes bez liekiem šķēršļiem, pašlaik ienākumi nespēj segt tās iegādi – vienīgais risinājums ir kredītsaistības. Šobrīd mums nākas izvēlēties – pirkt zemi vai ieguldīt līdzekļus citviet.

– Kā sadalāt darba pienākumus starp ģimenes lo- cekļiem?
Zane: – Uldis pārrauga visu saimniecības darbību – viņš plāno darbu organizāciju un attīstības virzienus. Leonīds ir atbildīgs par agronomiju, kā arī par tehnikas rezerves daļu sagādi. Manas galvenās darba jomas ir ar dokumentiem, atskaitēm un grāmatvedību. Alita šobrīd mācās universitātē tiesību zinātni un palīdz juridiskos jautājumos.

ZS Sniedzes – ģimenes saimniecība.

– Kādi ir attīstības plāni?
Leonīds: – Par tehnikas parku sūdzēties nevaram, viss ir gana jauns. Tā nelielā problēma ir, ka paņem kredītu jaunai tehnikas vienībai un esi izmaksājis varbūt pusi, kad šī tehnika jau skaitās veca un nolietota.

Uldis: – Attīstība un sekošana jaunākajām tendencēm mums nav sveša. Uzdrošināmies izmēģināt ko jaunu, dažreiz pat vairāk nekā finanses ļauj. Piemēram, mums izdevās ieviest bezaršanas tehnoloģiju un sakārtot saimniecisko darbību atbilstoši Zaļā kursa prasībām, gadu pirms tas kļuva par tendenci. Nomainījām sējmašīnas, kad tas bija ļoti dārgi. Nu redzam, ka salīdzinājumā ar to, kā ir tagad, tas vēl bija lēti.

Šis gads ir pirmais, kad nedaudz iepauzējam ar ieguldījumiem, jo jātiek skaidrībā par turpmāko attīstību, ņemot vērā mainīgās cenas, ko ietekmē gan karš, gan dabas kaprīzes, gan tehnoloģiju attīstība utt. Tas ir neierasti, jo esam pieraduši darīt maksimāli iespējamo tūlīt, kā arī domājot par nākotni.

ZS Sniedzes attīstību 2025. gadā var skaidrot kā drošības rezervju uzkrāšanu.

– Vai izmantojat valsts atbalstu/projektus?
Uldis: – Jā, gan tos, gan pašu līdzekļus. ZS Sniedzes par projektu realizāciju atbild mana sieva Zane. Tehnika lielākoties ir iegādāta par pašu līdzekļiem. Bija projekts par jaunākās tehnoloģijas miglotājiem, kas ir ļoti precīzi – tobrīd tādi tirgū ienāca gan Vācijā, gan Latvijā, iespējams, arī citviet pasaulē. Tā bija praksē nepielietota smidzināšanas tehnoloģija, no kuras mēs arī sākumā baidījāmies, bet nolēmām riskēt un iegādāties šos smidzinātājus. Diemžēl tos ar atbalstu neizdevās iegūt, bet tas nekas, turpinājām augt un iet tālāk – iegādājāmies par pašu līdzekļiem. Risks attaisnojās, un smidzinātāji patiešām ir precīzi.

Pašlaik top jauns liels graudu angāra projekts. Tas nozīmē lielas investīcijas, tāpēc ir doma šādi piesaistīt līdzekļus. Birokrātija ir liela, viss internetā uz klikšķiem, trūkst savstarpējās komunikācijas, nevis kā agrāk – aizej, izrunā lietas un papīri gatavi. Ja tuvākā gada laikā atvērsies atbilstoša programma celtniecībai, tad mēģināsim iesniegt šo projektu. Priekšroka būs tiem, kuriem viss jau sakārtots un atbilstoši norādīts. Labi, ka mums ir būvatļauja. Tā ir derīga astoņus gadus, līdz ar to ir laiks atrast līdzekļus celtniecībai.

Bez banku atbalsta un kredītsaistībām, projektiem un atbalstiem mēs galā netiktu. Pie Eiropas naudām esam tikuši 2004./2007. gadā, kā arī 2020. gadā ar Eiropas Savienības atbalstu uzbūvējām kalti. Starplaikā nav izdevies neko īstenot. Programmas katru gadu ir atšķirīgas, tad ir atbalsts traktoriem, nākamajā gadā kombainiem, bet man varbūt kombainu gadā ir nepieciešams traktors. Daudzi tā attīstās, bet mums ir savi plāni, šajos projektos neiekļaujamies un tehniku realizējam par saviem līdzekļiem. Ja jau esam tik tālu tikuši, tad nemaz tik slikti nav.

– Cik jums darbinieku? Vai grūti atrast jaunus?
Zane: – Lauksaimniecības darbos iesaistīti ir septiņi cilvēki, vēl ir četri šoferi, kas brauc ar smagajām Scania mašīnām. Bez viņiem ir vēl lietvedības un biroja darbinieki, darba drošības darbinieki un sargi. Pavisam nodarbinām aptuveni 20 cilvēkus, sezonas laikā gaidām un aicinām arī studentus.

Uldis: – Jau divus gadus pēc kārtas vasarā uzņemam vienu studentu darbos. Viņš ir pilsētas puika, taču aizgāja mācīties lauksaimniecību Bulduros. Šobrīd studē LBTU. Droši varu teikt, ka viņam ir rokas pareizajā vietā.

Visi saimniecības darbinieki ir apsviedīgi puiši, katrs ar savu raksturiņu, bet darbus dara ļoti labi. Varu iesēdināt jebkuru no viņiem visjaunākajā traktorā, taču es gan to vairs nevaru, jo traktori aprīkoti ar jaunajām tehnoloģijām. Tas parāda, cik strauji viss var mainīties un ka jaunajiem tikt līdzi ir pagrūti.

Leonīds: – Kādreiz atbrauca, nolaida kultivatoru un aizbrauca. Tagad atbrauc uz lauku, stāv un spaida visādas pogas, es vēl domāju – ko tik ilgi var stāvēt. Protams, šīs tehnoloģijas ir atvieglojušas un optimizējušas darbus, bet ne visiem padodas tās tik ātri apgūt.

ZS Sniedzes tehnikas parks.

– Kā jūs raksturotu lauksaimniecības situāciju Latvijā?
Uldis: – Diemžēl lauksaimniekam bez sava pamatdarba nākas nodarboties ar otršķirīgām lietām. Mēs vairs neesam cilvēki, kas brauc ar traktoru un vienkārši kopj zemi. Miglot esot slikti. Nu mūs kontrolē – jāuzrāda katrs augu aizsardzības līdzeklis (AAL), jāatskaitās par katru iztērēto litru, nav jau arī tā, ka AAL kanna ir lēta, bet bez tiem strādāt mēs nevaram. Piemēram, kad veicam miglošanu rapšiem, to darām tikai un vienīgi naktīs. Nomājam zemi no bitenieces. Saprotams, ka dienas laikā uz lauka ir dzīvie organismi, ko ar AAL smidzināt nevar. Tāpēc ik reizi sazvanām bitenieci un precizējam, kad varam sākt darbus. Šī ir sāpīga tēma visiem.

Esam pat atstājuši īpaši daudz zaļo zonu gar upēm un grāvjiem, ap 50 ha. Ja pārrēķinātu to naudā, redzams, cik varētu nopelnīt, šo platību apsējot. Nesen, ceļojot pa Eiropu, novēroju, ka citur nav tik drastisku noteikumu kā pie mums. Lai nu kā, visu darām, kā pienākas.

– Atgriezīsimies pie tehnikas parka – kas tajā atrodams?
Leonīds: – Mēs skatāmies uz krāsu.

Uldis: – Tā nu šobrīd sagadījies, ka parkā redzēsiet Fendt traktortehniku. Sākām saimniekošanu ar MTZ markas tehniku, daža laba vienība joprojām stāv, bet vairāk kā relikvija. Pēc MTZ bija John Deere. Pērn vēl nopirku vienu MTZ, ļoti labā stāvoklī, no kaimiņu saimniecības un izlēmu to pārvērst par simbolisku piemiņas objektu. Tādam pašam mērķim esam nopirkuši arī vienu kāpurķēžu traktoru.

Zaļās krāsas tehnikas sabiedrībā iemaldījies viens melns Deutz Fahr traktors. Parasti, kā notiek, – saimniecība sāk ar kādu tehnikas vienību, attīstās un ar laiku tā tehnika vairs neapmierina, ņem lielāku un tā visu laiku. Tiklīdz jaunais traktors plīst, tā pievienojamos agregātus citam neuzliksi, jo tie ir mazāki vai nepiemēroti. Sadarbībā ar LPKS Latraps viņi atpirka no mums lietotos traktorus, savukārt mēs paņēmām trīs Deutz Fahr tehnikas vienības nomā ar izpirkšanas tiesībām.

Ar laiku gribējām atjaunot parku, domājām nomainīt John Deere uz jaunākiem, taču diemžēl neatradām kopīgu valodu ar tehnikas dīleri. Vienas durvis aizveras, citas atveras, tādējādi nonācām pie Fendt zīmola traktoriem. Fendt strādā patiesi apsviedīgi puiši, komunikācija un sadarbība ar viņiem ir ļoti laba. Kā es saku – saules mūžu Mārcim, kas tur strādā, jo mēs esam atkarīgi no personas, ar kuru šī labā sadarbība ir izveidota. Savukārt kombaini mums ir Claas firmas. Tos iegādājoties, ir izveidojusies lieliska sadarbība ar Gunti.

Svarīga jau nav tikai krāsa, bet drīzāk cilvēks, kas šo vienību pārdod.

– Vai viss nepieciešamais saimniecības darbam ir iegādāts?
Uldis: – Šobrīd ir pieejamas daudzas jaunās tehnoloģijas, piemēram, droni, kas miglo. Pagaidām vēl morāli neesam gatavi šim jauninājumam.

Leonīds: – Droniem ir mazs tilpums, mūsu platībām 60 l ir par maz.

Uldis: – Mūsu miglotājiem ir 12 t ietilpība. Lai arī tehnikas parks ir pilnīgs, šogad secinājām, ka nepieciešams papildu traktors. Dabas stihiju dēļ netiekam galā ar darbiem. Tā jau vienmēr ir, ka atradīsies kaut kas, kā trūkst vai ko vēlas. Citādi varētu teikt, ka viss nepieciešamais tehnikas parkā ir. Šajā gadā neplānojam tehnikas iegādi.

MTZ piemiņas traktors.

Horsch zīmola tiešās sējas sējmašīna.

– Kā plānojat saimniecības darbus?
Uldis: – Pēc manām domām, šobrīd darbus ļoti iekavējam. Daba mainās, rada izaicinājumus, un mums pastāvīgi jāpielāgojas. Jaunībā bija skaidrs, kad būs ziema, kad būs sausums vai lietus, bet tagad nekas nav zināms un prognozējams. Mums ir ļoti maz laika kulšanai, sēšanai. Vēlamies darbiniekiem dot sestdienu un svētdienu brīvu, bet, tādēļ, ka laikapstākļi tik strauji mainās, nevaram nodrošināt standarta darba laiku. Piemēram, visu nedēļu līst, sestdiena sausa, tātad uz lauka brauks sestdienā. Mēs nestrādājam pēc kalendāra, bet gan pēc tā, ko daba atnesīs. Saimniecības darbu plānošana ir liels izaicinājums, īpaši neparedzamo laikapstākļu dēļ.

Leonīds: – Maijā lietavas bija lielas, tiklīdz tikām uz lauka, steidzīgi bija jāmiglo pupas, auzas, vasaras kvieši, ziemas kvieši un rapši. Sanāk mēģināt paveikt visu uzreiz. Vienīgais labums, ka rapšus miglojam naktī, viss pārējais jāpaspēj dienas laikā, bet sauso dienu nebija daudz.

– Kādi izskatījās sējumi pavasarī?
Leonīds: – Pavasaris bija auksts un salnains. No vienas puses, tas bija labi, no otras – nē. Kultūraugi auga lēnām, kvieši trīs nedēļas attīstībā stāvēja uz vietas. Zemes applūdušas, uz lauka iet negribējās, jo tāpat nebija mūsu spēkos kaut ko mainīt. Iznākumā darbi saskrēja vienā laikā. Kādā brīdī solīja sauli un pa to īso periodu bija jāizdara maksimums – pirmās bija jāapstrādā nezāles pupās, citādi pāraugtu, tad būtu slikti. Kviešus varēja apstrādāt vēlāk, tiem ķīmijas ir dažādas, atradām piemērotāko. Rapšiem arī slimības bija izteiktas, kavējām tos apstrādāt ar fungicīdu.

Smagās kravas mašīnas Scania graudu pārvadāšanai un citiem saimniecības darbiem novadā.

– Kādu augsnes apstrādes tehnoloģiju izmantojat?
Leonīds: – Pamatā minimālo augsnes apstrādi, bet kādas platības arī aram.

Uldis: – Sākām audzēt starpkultūras un pupas. Katrs lauksaimnieks atrod savu recepti saimniekošanai un augsnes apstrādei. Nedomāju, ka ir pareizi automātiski pārņemt citu pieredzi, jo nav teikts, ka tas, kas strādā viņiem, derēs arī mums. Piemēram, mēs, lai pamainītu kultūras, audzējam auzas, kas Zemgalei ir ļoti neraksturīgi. Auzām nepieciešama aršana. Atgriezāmies pie vasaras kviešiem, kas ir riskanta kultūra, taču tā kalpo kā līdzsvars ziemas radītajiem izaicinājumiem. Tā ir mūsu individuālā pieredze, nekur nav teikts, ka pareiza vai nepareiza. Ko mēs katrs saprotam ar tiešo sēju? Kombains nokuļ, un sējam iekšā – viens no tiešās sējas risinājumiem, taču ne mūsu recepte. Mēs pārejam ar diskiem un tad sējam.

– Kāda ir augu seka?
Leonīds: – Starpkultūra, pupas, rapši, auzas un kvieši. Auzas ļoti uzlabo augsni. Sākumā iesējām maz, raža izdevās veiksmīga, tad pakāpeniski palielinājām platības. Ja būs laba cena un raža, turpināsim šo kultūraugu attīstīt un realizēt.

Ar rapšiem gan mums iet grūtāk, kvalitāte kritusies. Aktuāla problēma saimniecībā ir peles, kas izēd veselus zemes gabalus gan kviešos, gan rapšos.

– Vai sastopaties ar kaitēkļiem un slimībām? Kādiem?
Leonīds: – No kaitēkļiem ir smecernieki, pangodiņi un spīduļi. Tie ir katru gadu – vairāk vai mazāk, bet ir. Gan rapsī, gan kviešos, lai gan kviešos ne tik daudz. Ar tiem ir jācīnās gan pavasarī, gan rudenī. Cīnāmies arī ar slimībām: balto puvi un brūno plankumainību. Visu cenšamies laicīgi smidzināt, kā tikko tās parādās, tad arī cenšamies ar tām tikt galā.

– Kā izvēlaties sēklas?
Leonīds: – Ļoti daudz atkarīgs no šķirnes, kāda var pārziemot, kāda nē. Ir rapšu un kviešu šķirnes, kas nebija ražīgas, taču pārziemoja. Tāpēc, izvēloties ziemāju sēklas, viens no galvenajiem kritērijiem ir ziemotspēja.

Uldis: – Turējos pie vienas rapšu šķirnes tik ilgi, kamēr to izņēma no tirgus, tāpēc nācās meklēt citas. Jau otro gadu mēģinām eksperimentēt ar kviešu šķirnēm. Tās sējam vienā laukā, lai būtu vienādi apstākļi, un pēc rezultāta secinām, kura būs piemērotākā.

– Vai izmantojat apdrošināšanas pakalpojumus?
Zane: – Apdrošinām visu. Šogad apsvērām iespēju neapdrošināt ziemājus, taču mums ir ļoti paveicies ar brokeri, kas pārliecināja, ka tomēr labāk apdrošināt visu.

Uldis: – Pēdējos divos gados apdrošinātājiem bijis darba pilnas rokas. Lielās krusas, plūdi, salnas un karstums, pat lielās vētras – visas dabas stihijas ietekmēja lauksaimniecības nozari. Nākas nodrošināties. Tiesa, apdrošināšanas pakalpojumi ir ļoti dārgi, tāpēc daudzi tos izmanto izlases veidā. Ar Zani sākumā gribējām apdrošināt tikai vasarājus, bet galu galā apdrošinājām arī ziemājus. Apdrošinātas arī ēkas un tehnika. Šobrīd izmantojam Agrobroker pakalpojumus.

ZS Sniedzes panākumu apbalvojumi, 2024. gada Zemkopības ministrijas konkursa Sējējs balvas Gada lauku saimniecība ieguvēji.

– Kādas ir lielākas izmaksas saimniecībā?
Uldis: – Dārgākā pozīcija pavasarī ir sēklas. Ja tās pietrūks, ir jāpērk pa zelta naudu. Manuprāt, lauksaimniecības tirgus ir piebremzējis. Tehniku šobrīd iegādājamies stipri piesardzīgāk. Zemes cenas augušas, un tas ir mainījis saimnieku pieeju. Šobrīd ir ļoti grūti plānot saimniecības attīstību nepatstāvīgo produkcijas pārdošanas un izejvielu cenu dēļ. Gandrīz vieglāk uzminēt laikapstākļus nekā prognozēt, par cik pārdosi graudus un par cik nopirksi minerālmēslus.

– Kā aizvadījāt pagājušo sezonu?
Uldis: – Aizvadījām tā, kā ārsti saka par pacienta diagnozi – smaga, bet stabila.

– Kam nododat graudus? Vai fiksējat cenas?
Uldis: – Šobrīd kaut kādam apjomam ir fiksēta formula, cena gan nē. 2024. gada vasarā fiksējām, gan ne tobrīd labāko cenu. Viss labi, kas labi beidzas, jo vēlāk cena tikai pasliktinājās. Šī daļa lauksaimniecībā ir nezināma un man personīgi nepatīkama.

Graudus, rapsi un pupas līdz šim esam nodevuši LPKS Latraps un Elagro Trade. Auzas realizējam Dobeles Dzirnavniekam, kur ir izveidojusies laba sadarbība ar Andri, kas arī ieteica audzēt auzas.

– Jūsu novēlējums citiem lauksaimniekiem Latvijā?
Uldis: – Šis ir jautājums, ko lasu katrā jūsu žurnālā. Tad nodomāju, es gan zinātu, ko uz to atbildēt. Tagad saprotu, ka neko citu kā viss slikti pateikt nemāku, trīs naktis centos izfantazēt, jo pēdējā laikā mēs – zemnieki – ar grūtībām atrodam ko pozitīvu.

Droši vien jāsaka – esam optimisti, pieņemam izaicinājumus un darām!

Leonīds: – Uldi, jānovēl citiem zemniekiem, lai viņi mums novēl labu veselību.