Dārzs un Drava / 2025.gads (VASARA)

Foto: saimniecības Gaiķēni arhīvs

Siguldas novada Krimuldas pagastā netālu no Inciema saimnieko Ilze un Juris Lipski. Ar Ilzi iepazinos Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības pieredzes apmaiņas braucienā uz Franciju, bet arī pirms tam ļoti bieži Facebook lapā ievēroju ABSOLŪTS ĒD aktivitātes. Vairāk par to stāsta Ilze.

Kā nonācāt līdz zīmola nosaukumam ABSOLŪTS ĒD?

Ilze: Kad pirms 16 gadiem uzsākām saimniekot, meklējām, ko tajos 2 ha zemītes, kas bija mūsu rīcībā, varētu darīt un kas mums patiktu. Audzējām dārzeņus, puķes, bija vēl kādas idejas, paralēli tam es izveidoju blogu, kur dalīties ar receptēm. Viens ir, piemēram, izaudzēt fenheli, pavisam kas cits – to pārdot un ieteikt, kā un ko no tā pagatavot. Bloga nosaukums uzradās pats no sevis (gluži kā mūza būtu blakus stāvējusi) un vairs neizgāja no prāta ‒ ABSOLŪTS ĒD. Beigu beigās sapratām, ka paliksim pie dārzeņiem. Nu vajadzēja nosaukumu saimniecībai. Atklājām, ka es pirmajiem klientiem, kurus biju pierunājusi paņemt kādu netradicionālu ķirbīti vai zaļumus, telefona kontaktos esmu saglabāta kā Absolūtā Ilze. Tā bloga nosaukums kļuva par mūsu izaudzētā un saražotā firmas zīmi.

Tad jau sanāk, ka klients precīzi raksturoja to, ko dari. Cik sen blogs tev ir?

No 2010. gada. Tolaik bija blogu zelta laiki, tos nomainīja Instagram un Facebook, līdz ar to vairāk skatījās attēlus, nevis tekstu, vēlāk pievienojās video un bloga ēra aizgāja pagātnē. Arī manam blogam, kur bija ļoti daudz dažādu recepšu un ierakstu, tāpat otram blogam par grāmatām tas negāja secen. Taču blogs ir izaudzinājis mūsu saimniecību, ja nebūtu tā, iespējams, ka viss būtu bijis citādi.

Kursos stāsta, cik svarīgs ir biznesa plāns. Taču mums tāda nekad nav bijis. Ja man sākumā kāds būtu teicis, ka mēs audzēsim dārzeņus un tirgosim to caur pakomātiem pa visu Latviju, teiktu ‒ nē, neko tādu neplānojam, bet tieši to tagad darām.

Ko tad bijāt plānojuši darīt?

Bijām domājuši vairumā audzēt dažādus dārzeņus un realizēt kādam, kas ar tiem rīkojas tālāk. Pirmajā gadā pushektārā izaudzējām gurķus un kabačus vietējam pārstrādātājam. Nu negāja kopā tā matemātika! Sapratām, ka ar saviem niecīgajiem zemes resursiem nevaram audzēt vairumā. Sākām audzēt puķes,  bet tā bija pavisam īsa epizode. Bija nokarenās puķes podos u.c. Braucām ar tām uz tirgu. Pagrieziena punkts bija 2012. gada ziema, kad vīrs zaudēja darbu. Bija jāizvēlas – meklēt algotu darbu un savas saimniecības lietas bīdīt pa vakariem un brīvdienām vai arī pilnībā visu laiku un spēkus veltīt savam biznesam? Mēs izvēlējāmies riskēt ar 2. variantu. Ziema, naudas dārzeņu sēklām nav. Ko darīt? Vīrs internetā uzgāja, ka ziemā zem lampām var izaudzēt mikrozaļumus. Nolēmām pamēģināt – varbūt sanāk. Vismaz tik, lai iegādātos dārzeņu sēklas, ko iesēt. Šie zaļumi pirmajā ziemā mūs izglāba, dodot cerību, ka mums viss sanāks. Bija ļoti grūti, bet vēlme saimniekot savā zemē deva spēku. Nu esam pašnodarbinātie un ABSOLŪTS ĒD ir reģistrēts kā zīmols.

Kāds labums ir būt pašnodarbinātājam?

Man vienmēr licies, ka SIA ir sarežģītāka grāmatvedība, pašnodarbinātiem vienkāršāk. Ko velti sarežģīt dzīvi, pietiek jau ar laikapstākļiem, kas to pamanās izdarīt.

Ko tev laikapstākļi ir nodarījuši?

Mēģinām ar tiem sadzīvot. Dārzkopībā laikpstākļi diktē visu. Nevar paredzēt, kāds būs gads. Nākamo sezonu un platības var plānot uz papīra, bet tikai sezonas beigās redzi, kas patiesībā ir sanācis.

Kāpēc izlēmāt saimniekot bioloģiski?

Man nav lauksaimnieciskās izglītības, tāpēc uzskatīju to par vienīgo loģisko veidu. Vēlāk sekoja kursi, dažādas lekcijas un apmācības. Tas tikai vēl vairāk nostiprināja pārliecību par izvēlēto ceļu. Par savu zemi rūpēsimies tā, lai to varētu izmantot arī mūsu bērni un mazmazbērni.

Kas tu esi pēc izglītības?

Filozofs. Man ir humanitāro zinātņu grāds filozofijā.

Kā tad sanācis, ka esi lauksaimniece?

Manuprāt, dzīvē viss ir saistīts. Es uzaugu Siguldā, kas nav izteikta pilsēta. Omei Siguldā pie mājas gan bija mazdārziņš, bet es sev nosolījos, ka nekad mūžā man nebūs dārza. Jau 16 gadu vecumā zināju, ka gribu mācīties filozofiju, un nepārdomāju. Joprojām uzskatu, ka tās bija ļoti vērtīgas studijas. Tur sapratu, ka dzīve ir tikai viena un jānodzīvo, kā pats gribi, nevis kā diktē citi. Atliek apzināties, ko dzīvē gribi darīt un kur gribi būt. Tad Juris atveda mani uz šejieni parādīt vietu, kur mēs varētu dzīvot un būvēt savu kopīgo sapni. Tā filozofija mani aizveda uz laukiem.

Ar ko tevi jau pusaudža gados piesaistīja filozofija?

Filozofijā viss ir argumentēts, ir jāpamato savas domas un uzskati. Visam pamatā ir dzelžaina loģika, mani vienmēr ir fascinējis, kā tiek būvēti pasaules uzskati. Piemēram, antīkā fi lozofi ja risina jautājumus, kā nodzīvot savu dzīvi, kas tajā ir svarīgs, kā dzīvot sabiedrībā, kā es kā cilvēks dzīvoju vidē, kā mēs ietekmējam vidi un kā vide ietekmē mūs. Tas ir bijis aktuāli senajā pasaulē, un tā tas ir vēl joprojām. Man patīk antīkā fi lozofi ja, valodas fi lozofi ja.

Kāda tavam vīram ir izglītība?

Viņš ir beidzis Ekonomikas vadības fakultāti LU, bet viemēr sapņojis par dzīvi laukos. Juris gribēja izveidot savu uzņēmumu laukos. Man tāda plāna nebija, bet līdz ar bērnu piedzimšanu viss mainījās. Acīmredzot tam tā bija jābūt. Lauksaimnieciskās izglītības trūkums mums ir pat liels pluss, jo motivē nepārtrukti interesēties par nozarē notiekošo un paralēli darbam mācīties.

Prakse ir viena no lielākajām dzīves skolām, kur iemācies no paša kļūdām. Bioloģiski saimniekot nemaz nav iespējams citādi, kā metoties tajā iekšā. Turklāt mums netraucē prieksstati par to, kā šis vai tas darāms laukos. Mācāmies darot.

Kā jūs tikāt līdz savai zemītei, savai saimniecībai?

Tas ir vīra mantojums, šeit arī uz vietas dzīvojam.

Vai esat kupla ģimene?

Esam seši. Mums ir četri bērni ‒ Ernests, Intra, Jānis un Egija. Visi mācās Siguldas valsts ģimnāzijā, 10.,11., 3., 5. klasē. Kad mēs ar vīru sagājām kopā, mums bija 21 gads, toreiz runājām, ka mēs gribētu ģimeni un četrus bērnus. Nu četri arī ir.

Ja man prasa, kāpēc man ir tik daudz bērnu, tad es atbildu, ka tā ir Dieva dāvana. Man ir divas māsas un brālis, vīram ‒ brālis un māsa. Tā ir dāvana. Māsa un brālis tev vienmēr dzīvē būs. Nekad nevar zināt, kādas būs attiecības ar otrām pusītēm, vai izveidosies labas ģimenes. Taču, ja vecāki rāda labu priekšzīmi, kāpēc lai attiecības nebūtu labas? Tas laiks, ko tu velti bērniem un pavadi kopā ar viņiem, ir vienīgais lietderīgi iztērētais laiks. Ravēšana, stādīšana, sēšana ‒ tas ir sekundāri, tam gadam un beidzies. Tas, ko ieguldi bērnos (laiks, nauda, enerģija), paliek.

Kādas kultūras un cik lielās platībās audzējat?

Mēs audzējam praktiski visu, kādas 65 kultūras sastādītas dobēs: kartupeļi, burkāni, sīpoli, bietes, kabači, gurķi, tomāti, pipari, baklažāni, redīsi, spināti, pupiņas, sīpoli, ķiploki, kukurūza, saldie kartupeļi, dažādi garšaugi, kāposti, brokoļi, ziedkāposti, kolrābji, rāceņi, rutki, kāļi, baziliks, selerijas, pētersīļi, dilles, salvija, rozmarīns, timiāns, citronzāle. Varbūt kaut ko piemirsu.

Kā sadalāt darbiņus starp ģimenes locekļiem?

Dara, kas var un kam sanāk labāk.

Kas tev sanāk pašai labāk?

Manā pārziņā ir tirdzniecība, dārzā ‒ sēšana un stādīšana. Ravē galvenokārt vīrs. Bērni iesaistās dažādos darbos, viņiem katram ir sava siltumnīciņa, mēs tur savu kāju nesperam. Tur viņi paši ir saimnieki.

Nereti sabiedrības attieksme, sakot, ka māte strādā un bērns vagas galā spēlējas, ir ar nicīgu pieskaņu. Nezinu, kur tas radies. Man tas, ka varu strādāt mājās un būt kopā ar bērniem, ir kā bonuss.

Ja kāds pilsētnieks šausminās – jūs tik daudz strādājat, ārprāts! Kad jūs vispār atpūšaties? Es parasti atjautāju – ko tu dari br īvdienās? Protams, paretam ir kāds, kas neko nedara, bet būs arī tādi, kas teiks, ka braucu uz dārzu. Tad sanāk, ka man dārzā visu laiku ir brīvdienas. Bērniem mājās sava istaba ir jāsakārto, tas ir viņu darbiņš. Mēs izaudzējam sev pārtiku visi kopā, viņiem ir jāzina, kā tā aug un ka tajā ir jāiegulda darbs. Taču nevajag darbu pasniegt kā sodu vai kaut ko sliktu. Nē, darbs ir labs!

Vai bērni neprotestē un nedomā, ka varētu arī nedarīt?

Tas būtu jājautā viņiem pašiem. Ja mums, piemēram, jānolasa gurķi, tad visi kopā ejam un lasām, un neviens neprotestē. Nav nemaz tāds variants, ka varētu nedarīt. Protams, negribas, protams, ir karsti, arī man, bet saņemamies un izdarām. Tīri cilvēcīgi ir reizes, kad darbs jāizdara ar piespiešanos, toties pēc tam ir vēl lielāks gandarījums, ka esi izturējis.

Par atsevišķiem darbiem, piemēram, ravēšanu, bērns saņem arī samaksu. Par to, ko viņš izaudzējis savā siltumnīcā, arī tiek samaksāts.

Cik lielas platības apsaimniekojat?

Augļu dārzs aizņem 0.8 ha, dārzeņi atklātā laukā ‒ 3 ha, 12 siltumnīcas 8 x 30 m, četras siltumnīcas, kas ir bērnu pārziņā, ‒ 120 m² un vēl 2x120 m² stādiem.

Jaudīga saimniecība!

Pie mums brauc arī dažādas grupas pieredzes apmaiņā. Mēs neko neaudzējam vairumā. Tirgojot dārzeņus, ir ļoti grūti plānot. Kaut kas var neizaugt, kaut kas, mainoties laikapstākļiem, izaug ātrāk. Kā notirgot, rēķinoties ar sezonas nepastāvību un neprognozējamību?

Ir sociālo tīklu laikmets. Redzējām, kā Amerikā sezonas dārzeņu kastes saimnieki tirgo. Klienti tās pērk, nemaz nezinot, kas tajās iekšā, jo norēķinās jau agrā pavasarī par visu sezonu. Tā tas tiek arī reklamēts, ka saimniekam naudu vajag pavasarī, kad jāuzsāk sezonas darbi. Mēs ar Juri skatījāmies un spriedām, ka tas ir vislabākais veids, kā pircējs var atbalstīt vietējo zemnieku, neprasot no viņa to, kā nav šajā sezonā, bet ēdot tieši to, kas ir izaudzis.

Latvijā ir fantastiska daba ar četriem skaistiem gadalaikiem. Protams, ir vajadzīgas siltumnīcas, lai kaut nedaudz piemānītu laikapstākļus, jādomā, kā izaudzēto uzglabāt, varbūt mēģināt rast iespēju audzēt arī ziemā, lai nebūtu jāpārtiek tikai no kartupeļiem, kāļiem, rāceņiem u.c.

Tad kā Amerikā klients pavasarī jūs finansē, bet jūs visu gadu piegādājat viņam sezonai raksturīgos dārzeņus?

Tā mēs sākām. Taču Latvijā tas īsti neder. Viens no iemesliem ir plaši attīstītā mazdārziņu kultūra. Rēķināmies ar to, ka daļai klientu ir periodi, kad mūsu dārzeņi viņiem nav aktuāli, jo kārotais izaug paša vai radinieka dārziņā. Tāpēc audzējam tā, lai sezonāli ik nedēļu būtu cits piedāvājums. Maijā mums ir spināti, redīsi, pak choi un jaunie burkāni. Pērn maijā bija arī jaunie kartupeļi, mulčējām, lai pasargātu no salnām. Pirms tam mani skaisti sadīgušie kartupeļi maija sākumā mīnus 8 °C visi nosala, lai gan bija apsegti. Labi, ka nebija lielas platības, tādā ziņā mums dažādība atmaksājas. Ja sanāk kādā vietā problēmas, var ļoti ātri reaģēt un kaut ko citu iestādīt vietā. Protams, ir arī jāparaud, bet saņemies, sāc darīt un ej tālāk.

Kā nosargā no kaitēkļiem puķkāpostus, kāļus un citas kultūras?

Ar kukaiņu tīklu.

Vai saimniecības attīstībai ir rakstīti kādi projekti atbalstam?

Nē, jo es negribu būt atkarīga, gribu dzīvot mierīgāk. Līdz šim esam audzējuši, ieguldot nopelnīto un attīstoties tik, cik atļauj mūsu pašu iespējas. Paši arī uz cēlām pakošanas telpu. Mums nav arī nekādu kredītu.

No cik hektāriem sākas biznesa saimniecība?

Mēs sākām ar 2 ha. Gudri saimniekojot, no 2 ha var diezgan daudz izcelt.

Kā tu raksturotu lauksaimniecisko situāciju Latvijā?

Mums ir milzīgs potenciāls, ļoti skaisti lauki, ļoti auglīgas augsnes. Ir tikai jāpanāk, lai cilvēki gribētu un varētu dzīvot un saimniekot laukos.

Kas tik jauks ir laukos?

Vide, svaigs gaiss, plašums.

Kādas iespējas lauksaimniekiem Latvijā attīstīties?

Tas ir sarežģīts jautājums. Mēs varētu sevi apgādāt un pabarot paši, bet ir jārēķinās ar importu. Ja valdība prastu noorganizēt, ka daudz izdevīgāk ir audzēt uz vietas, tad tas ilgtermiņā atmaksātos.

Vai esat kādā lauksaimnieku organizācijā?

Jā, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijā. Tā ir iespēja sekot līdzi aktualitātēm, satikt savējos un apmainīties ar informāciju. Tā kā mēs no valsts subsīdijās neko nesaņemam, tad mums nav aktuāli tas, ko citi zemnieki liek lauksaimnieku čatos.

Kā notiek jūsu saimniecības produkcijas realizācija ar dārzeņu kastēm?

Mēs neesam tirdziņu cilvēki. Parasti tirdziņi notiek nedēļas nogalēs un cepuri nost tiem cilvēkiem, kas sestdienas un svētdienas pavada tajos. Es to fiziski nevaru izdarīt. Mēs tirgojam internetā un paši piegādājam klientiem arī uz mājām. Jau divus gadus mums ir sadarbība ar Omnivu. Savus produktus sūtām ar pakomātiem. Realizācija notiek no maija līdz novembrim, ziemā ne.

Vai ir kāds modes dārzenis?

Latvietis ir diezgan konservatīvs ēdājs. Tiesa, 16 gados, kopš uzsākām saimniecisko darbību, tas mainījies, cilvēki ir vairāk atvērti eksperimentiem. Ir vieglāk pierunāt pagaršot ko jaunu. Lielveikalos arī agrāk nebija tādas dārzeņu un augļu dažādības kā tagad.

Vai saimniecībā uzņemat tūristus? ‒ Pie jums taču brauc grupas pieredzes apmaiņā.

Ir jauki, ja grupas atbrauc un novērtē tavu darbu, bet tad rēķinies, ka tajā dienā tev nekam citam laika vairs neatliks. Un cik daudz sezonā ir tādu dienu, kad var atļauties tikai runāties ar tūristu grupām? Iespējams, tas iecērt robu kopējā biznesā.

Un vēl jau ir latvieša pieticība – ko tad es? Kad paši bijām pieredzes apmaiņas braucienā Francijā, izrādījās, ka salīdzinājumā ar viņu saimniecībām mūsējās nemaz tik slikti neizskatās. Mums nav nekāda pamata sevi noniecināt. Pieredzes apmaiņas brauciens mums pacēla pašapziņu, jo redzējām, ka mēs arī varam un pat labāk. Tāpēc gribu arī citus iedrošināt, parādot, ka, lai gan mums nav saimniecībā daudz hektāru, piedomājot un kārtīgi rēķinot, viss sanāk.

Juris mēdz teikt, ka visiem lauksaimniekiem vispirms vajadzētu apgūt ekonomikas pamatus, lai prastu izrēķināt pašizmaksu un saprastu, kā veidojas cenas, lai pēc tam nav jākož pirkstos, ka gali neiet kopā.

Vai saimniecībā ir kādi dzīvnieki?

Nav, bet ir plānots, ka būs. Vairāk sev pašiem, varbūt arī nedaudz gliemežu apkarošanai. Kad sākām šeit saimniekot, viss bija aizaudzis, lauksaimniecības zeme sākusi apmežoties. Kolhoza laikos audzēti rudzi un bietes, tad viss pamests. Mums nebija nevienas ēkas, viss bija jāsāk no nulles. Tāpēc dzīvnieku nav, bet viss vēl ir priekšā.

Vai jums ir arī mājražošana?

Jo mazāka platība, jo efektīvāk jāstrādā, lai pēc iespējas mazāk paliek pāri. Piemēram, ko darīt ar tiem gurķiem, kas kādā brīdī ražo tik daudz, ka paliek pāri? Kaut kas ir jāizdomā. Un tad mums  radās pirmais gurķu pulveris. To var pievienot biezpienam vai krējuma sieriem. Sanāk krēmsieriņš. Mums ir arī marinēti gurķi un gurķu salātiņi. Tomātus un gurķus arī skābējam, tāpat kāpostus, ziedkāpostus, bietes. Ir tomātu sula, kaltēti garšaugu pulveri, sīpolu pulveris, ķiploku pulveris, biešu pulveris, kaltētas selerijas, upenes, baziliks, tomāti, pipari. Labos sēņu gados arī sēņu pulveris, gaileņu pulveris un meža melleņu pulveris. Ir arī tējas. Paši ražojam sukādes ‒ tā ir Jura ideja.

Kāds bija iepriekšējais gads saimniecībā?

Mūsu pusē bija ļoti spēcīgas lietavas, šis tas noslīka. Taču pratām pielāgoties.

Kāda jūsu saimniecība izskatīsies pēc 10 gadiem?

Varbūt saimniecību būs pārņēmis kāds no bērniem. Būs arī dzīvnieciņi, bet vairāk savam priekam, lai papildinātu saimniecību un nodrošinātu paši sevi.

Ko tu domā par kooperāciju Latvijā?

Iespējams, mūsu uzdevums ir sagatavot augsni kooperācijai dārzeņkpībā, ielikt pamatus, uz kuriem nākamā paaudze to turpinās attīstīt.

Kas ir vislielākie tēriņi saimniecībā?

Sēklas, elektrība un mēslojums.

Kāds ir tavs dzīves moto?

Dzīvo šodien un tagad! Svini ikdienu! Svini sezonu! Un nekādu aizbildinājumu, ka nav laika, nav naudas utt.

Kur tu ņem iedvesmu, kā atpūties?

Man patīk ziema, bet vīram patīk vasara. Esmu sākusi iemīlēt arī vasaru. Prieku sagādā darbs. Ir gadījies – no rīta piecelies nekāds, viss ir slikti, tad ir jāiet strādāt. Ja ir ļoti slikta pašsajūta, jāiet ravēt. Uzreiz redzi rezultātu un paliek labāk ap sirdi. Mēs arī Francijā nedaudz paravējām puravu dobi, lai saimniecei vieglāk.

Vai jums ar vīru ir kādi vaļasprieki?

Gribētu apceļot pasauli, bet pagaidām nesanāk,  jo bērni vēl mazi. Vīram patīk makšķerēt. Es viņam novēlētu jaunajā gadā biežāk tikt makšķerēt. Pati sev... es vienmēr sapņoju par izgulēšanos.Vēl es gribētu bērniem iemācīt priecāties arī par mazām lietām. Lai, izejot ārā un ieraugot aizsalušas peļķes, staigā pa tām un izbauda, kā krakšķ. Kāpēc gan ne? Dzīvot taču ir skaisti.

Vai tev ir recepte, kā visu pagūt?

Visu nekad nepaspēsi, apcerēt neizdarīto nav vērts. Labāk koncentrēties uz paveikto, un tad izrādās ‒ diezgan daudz. Ir jānosaka prioritātes un jāplāno laiks. Studiju laikā brīnījos, kā kursabiedrene, kura ir mazs bērniņš, var visus referātus nodot laikā, bet es nevaru paspēt, lai gan tam nav nekāda iemesla. Vēlāk, kad pašai bija bērni, piedzīvoju, kā tas mobilizē efektīvāk plānot.

Ja vēlreiz viss būtu jāsāk no sākuma...

Ak, Dievs, labi, ka toreiz nezināju, cik tas būs grūti! Jā, es to noteikti darītu vēlreiz.

Tavs klusais sapnis?

Ļoti gribētos aizbraukt uz Japānu. Tur ir ļoti daudz dažādu dārzeņu. Mani interesē, kā japāņi tos audzē, kā gatavo. Gribētu iemācīties audzēt artišokus. Esam to mēģinājuši, kaut kas sanāk, bet ne biznesa līmenī.

Ko vēlētu sev un citiem lauksaimniekiem?

Apzināties savu vērtību, to potenciālu, kas mums ir.