Dārzs un Drava / 2022.gads (ZIEMA)

Foto: personīgais arhīvs

Ak, eglīte, ak, eglīte
Tu pastāvīga esi…
Kurš gan nepazīst šo seno Ziemassvētku dziesmu?
Taču, iespējams, nezinājāt, ka tās pirmsākumi meklējami tāltālā senatnē – 16. gadsimtā. Šo seno silēziešu mīlas dziesmu pārveidoja un papildināja vairāki vācu dzejnieki, līdz 19. gadsimta sākumā tā ieguva mūsdienās pazīstamo tekstu vācu valodā. Šī paša gadsimta otrajā pusē dziesmu latviski atdzejoja skolotājs, dzejnieks un publicists Ernests Dinsbergs (starp citu, Krišjāņa Barona skolotājs).

Ielūkosimies oriģināla tekstā:
„O Tannenbaum, o Tannenbaum,
Wie grün sind deine Blätter!...”

Vārdnīcā rakstīts: egle – die Fichte, der Fichtenbaum. Hmm… Kas tad ir šis noslēpumainais Tannebnbaum? Izrādās, ka tas ir cits skujkoks – baltegle, kuru Vācijā, daudzviet citur Rietumeiropā un Ziemeļamerikā plaši izmanto kā Ziemassvētku koku. Baltegles skujām ir patīkams aromāts, kuru var atpazīt daudzu šampūnu, vannu putu un zobu pastu smaržā. Viens no iemesliem tās popularitātei Ziemassvētku koka lomā ir arī tas, ka baltegles skujas nenobirst – tās paliek pie zariem, pat ja istabā to netur ūdenī.

Pēdējos gadu desmitos baltegles sāk parādīties arī mūsu Ziemassvētku eglīšu tirdziņos, bieži vien podos, ar visām saknēm. Ja kociņu ne pārāk ilgi turēs sausā apkurinātā telpā, tas var izdzīvot līdz pavasarim, lai tiktu iestādīts pie mājas vai skolas.

Baltegļu (Abies) ģintī ir ap 60 priežu dzimtas skujkoku sugu, kas aug Eiropas, Āzijas, Ziemeļamerikas un Centrālamerikas, kā arī Ziemeļāfrikas kalnu apvidos. Baltegles ir lieli koki, var sasniegt līdz pat 80 m augstumu un līdz 4 m stumbra diametru. Vareno izmēru dēļ dažreiz baltegli sauc arī par dižegli, kaut arī mūsu parkos tās nesasniedz tādus izmērus kā savās dzimtajās zemēs.

Lai gan vairums baltegļu ir mērenā klimata koki, tās ir ievērojami mazāk ziemcietīgas salīdzinājumā ar mūsu eglēm un priedēm. Latvijā baltegles dabā nav sastopamas, tomēr tās ir populāras apstādījumos savu aromātisko skuju un skaistā piramidālā auguma dēļ.

Kā atšķirt baltegli no egles? Visvieglāk – pēc čiekuriem. Tie atšķirībā no egļu čiekuriem nevis nokarājās lejup, bet stāv uz zariem vertikāli – kā svecītes. Nogatavojoties, to zvīņas izbirst, zaros paliek tikai pliki serdes stienīši. Skujas ir plakanas, ar divām baltām atvārsnīšu rindām apakšpusē. Skujas gals ir strups vai pat ar jomiņu. Miza plāna, atšķirībā no egles tā ilgi paliek gluda pat lieliem kokiem. Uz tās var sataustīt pūslīšus: ja tādu pūslīti saspiež, izdalās aromātisko sveķu piliens. Uz veciem baltegļu stumbriem vietās, kur apakšējais zars nokaltis un atmiris, paliek zara pēda, tai apkārt – mizas krunkas: it kā vecas, gudras acis filozofiski skatās no stumbra uz pasauli.

Baltegles ir ļoti ēncietīgas, bet mīl siltumu. Vairums to sugu dabā ir izplatītas ziemeļu puslodes vidējos platuma grādos ar maigu klimatu. Daudzas no balteglēm pie mums ir vāji ziemcietīgas, dažas vispār nevarētu pārziemot, piemēram, Gvatemalas baltegle (Abies guatemalensis) un svētā baltegle (Abies religiosa) no Centrālamerikas kalniem. Atšķirībā no eglēm un līdzīgi priedēm vairumam baltegļu ir dziļa sakņu sistēma ar labi attīstītu mietsakni. Tām patīk auglīga un pietiekami mitra augsne, bet var ciest no pārlieka mitruma.

Kādas baltegles var sastapt Latvijas apstādījumos?

Dziesmā minētā Tannenbaum droši vien ir Eiropas jeb baltā baltegle (Abies alba). Tā ir plaši izplatīta Rietumeiropas, tajā skaitā Vācijas kalnu mežos. Iespējams, no šīs sugas nosaukuma nācis arī latviešu vārds baltegle. Zari izvietojas horizontāli, dažreiz to gali nedaudz paceļas augšup. Skujas 2–3 cm garas, ar strupiem galiem vai nelielu jomiņu, virspusē tumši zaļas, apakšpusē ar divām baltām atvārsnīšu rindām. Uz zara tās izvietojas horizontālā plaknē, veidojot pa vidu celiņu. Jauni čiekuri ir zaļi, gatavi – tumši brūni, 10–16 cm gari, 3–4 cm diametrā. Latvijā sastopama vecos parkos. Bargās ziemās var apsalt, īpaši jaunie koki ar plānu mizu. Jutīga pret augsnes mitrumu (necieš ne sausumu, ne pārlieku mitrumu) un gaisa piesārņojumu.

Balzāmbaltegle (Abies balsamea) – vidēji liels koks, dabā aug Ziemeļamerikā, kur to meži aizņem lielas platības. No šīs baltegles sveķiem iegūst optikā izmantojamo Kanādas balzāmu. Skujas uz zara veido celiņu. Čiekuri nelieli, sarkanvioleti, miza ar daudziem sveķu pūslīšiem. Ziemcietīga un ēncietīga suga, bet pie mums stipri cieš no slimībām un kaitēkļiem, tādēļ lieli koki ir retums.

Sibīrijas baltegle (Abies sibirica) ir vienīgā no balteglēm, kas sastopama pat aiz Polārā loka. Tomēr, tāpat kā citas baltegles, arī tā ir siltummīle, prasīga pret augsnes auglīgumu un mitruma režīmu. Skujas līdz 3 cm garas, klāj visu zariņu, neveidojot celiņu, tādēļ zari izskatās kuplāki. Vainags šauri piramidāls, apakšējie zari nolaižas gandrīz līdz zemei. Jauni čiekuri tumši purpurkrāsas, nogatavojoties kļūst gaiši brūni, 7–9 cm gari, līdz tāpat kā citām balteglēm septembrī–oktobrī izjūk un nobirst. Ļoti skaists, slaids koks!

Vienkrāsas baltegle (Abies concolor) nāk no Ziemeļamerikas rietumiem. To viegli atšķirt no citām balteglēm pēc neparasti garām (līdz 6 cm), nedaudz izliektām skujām. Savu nosaukumu tā ieguvusi tādēļ, ka atšķirībā no citām balteglēm, kurām skuju apakšpusē ir divas baltas svītras, šīs sugas skujas ir vienādas krāsas gan no augšas, gan no apakšas, jo atvārsnītes atrodas abās pusēs. No vienkrāsas baltegles ir izdalītas dekoratīvas formas ar zaļām un sudrabaini pelēkām skujām. Ļoti skaista un izturīga suga, plaši izplatīta apstādījumos gan Amerikā, gan Eiropā. Salīdzinot ar citām balteglēm, tā ir izturīgāka pret sausumu un dūmgāzēm, vairāk mīl sauli. ASV un Kanādā to bieži izmanto Ziemassvētku kociņiem, kaut arī tā mazāk atgādina klasisko Ziemassvētku eglīti. Latvijā samērā maz izplatīta, kaut arī ir gan izturības, gan dekorativitātes ziņā perspektīva suga. 

Korejas baltegle (Abies koreana) – neliels, līdz 10 m augsts koks ar blīvu zarojumu, īsām skujām, ar koši baltām atvārsnīšu rindām apakšpusē un maziem, jaunībā violetiem čiekuriem. Savvaļā aug Korejā. Ir vairākas dekoratīvās šķirnes, piemēram, šķirne ‘Silberlocke’, kurai skujas ir izliektas tā, ka redzamas to baltās apakšpuses.

Kaukāza baltegle (Abies nordmanniana) dabā aug Kaukāzā un Turcijas kalnos. Skaists liels koks ar pagarām, tumši zaļām skujām un lieliem čiekuriem. Mūsdienās Lielbritānijā visbiežāk izplatītais Ziemassvētku koks. Nepietiekamas ziemcietības dēļ Latvijā apstādījumos sastopama reti, vairāk Dienvidrietumu Kurzemē.

Veiča baltegle (A. veitchii) – vidēja auguma, slaids, graciozs, konisks koks. Savvaļā aug Japānas kalnos. Skujas košas, tumši zaļas, ar spoži baltām atvārsnīšu rindām. Jauni čiekuri zilgani violeti. Izturīga visā Latvijā.

Ja gribat iestādīt pie savas mājas kociņu, ko pušķot Ziemassvētkos, tad baltegle būs laba izvēle. Stādīt to labāk pavasarī, pirms jauno pumpuru plaukšanas. Labāk izvēlēties Latvijā izaudzētu stādu, jo kociņi, kas ievesti no siltākām zemēm, pie mums drīzāk cietīs no sala. Jāņem vērā, ka koks sākumā augs lēni, bet pēc dažiem gadiem sāks augt ātrāk – tādēļ arī mazu kociņu nestādiet pārāk tuvu ēkai vai kaimiņu žogam. Pēc pāris gadiem varēsiet dziedāt Ziemassvētkos:
Ak, baltegle, ak, baltegle,
Cik skaista tu gan esi!