Parastā irbene (Viburnum opulus L.) ir mūsu vietējā suga, kas labi aug pietiekami mitrās mālsmilts augsnēs mežmalās vai upju krastos. Rotājušies gan ziedu vainadziņiem jūnija sākumā, gan zaļām izcakotām lapu mežģīnēm, gan sarkani oranžos toņos septembrī un koši rubīnsarkanām caurspīdīgām ogām, kas saglabājas līdz salnām, šie graciozie krūmi ir ļoti dekoratīvi un reizē mazprasīgi kopšanas ziņā. Vienīgais irbeņu trūkums dārznieka ieskatā – tās patīk arī kukaiņiem.

Irbeņu krūmi ir 1,5–3 m augsti, ar pretēji izvietotiem zariem. Skeletzari dzīvo 10–25 gadus, sānzaru galos uz kārtējā gada dzinumiem veidojas divi ražojoši zari, kas pēc atražošanas atmirst gandrīz līdz dzinuma pamatam. No tā nākamajā gadā izaug jauni spēcīgi dzinumi. Lapas 3–5 daivainas, virspusē zaļas, apakšpusē pelēcīgas un mazliet pūkainas. Baltie irbeņu ziedi savākti vairogveida ziedkopās, kas atgādina vainadziņus: to ārmalā ir neauglīgie ziedi ar nevienāda lieluma ziedlapām, bet vidū – sīkie auglīgie ziedi. Augļi koši sarkani, nogatavojušies caurspīdīgi un ļoti dekoratīvi, katrā no tiem iekšā plakans sirdsveida kauliņš.

Irbeņu lapas plaukst aprīļa beigās, bet ziedi tikai jūnija sākumā. Augļi nogatavojas augusta beigās vai septembra sākumā un ilgi paliek uz zariem. Tos labprāt knābā putni, kas izplata šo augu. Irbeņu krūmi dažviet ieviesušies arī Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī, kur to sēklas iesējuši putni.

Parastajai irbenei izveidotas arī šķirnes. Piemēram, senā dekoratīvā šķirne ‘Boule De Neige’ (sniega bumba) ir ar lieliem, neauglīgiem ziediem, kuru ziedkopas atgādina sniega pikas. Ir šķirnes, kas izveidotas augļu ieguvei. Tāda ir, piemēram, ‘Souzga’. Irbenēm nepieciešama svešappute, tādēļ jāstāda kopā divas dažādas šķirnes...

Pilnu rakstu lasiet rudens Dārzs un Drava numurā!