Kallas ir dekoratīvi kallu dzimtas telpaugi, kas Latvijā pazīstami kopš 19. gs. 20. gadiem, bet plašāk audzēti no 20. gs. sākuma. Lai gan Latvijā aug arī kallu savvaļas radinieks – purva cūkausis (Calla palustris), grieztajiem ziediem parasti audzē kultūraugu dižkallas (Zantedeschia sp.). Pasaulē ir zināmas septiņas dižkallu sugas. Savvaļā sastopamas tikai Āfrikas dienvidu un austrumu daļā, kur tās aug strautu malās un palienēs. Kallas parasti audzē mājās uz palodzes, siltumnīcās un plaši izmanto gan kāzu, gan bēru floristikā.

Latvijā baltās kallas agrāk sekmīgi audzēja siltumnīcās un pat mājās uz palodzēm, tagad tās audzē Bulduru Dārzkopības vidusskolas siltumnīcās un ZS Rakuķi, kur iespējams iegādāties arī kallu stādus (Bulduros gan tikai baltas). Kallām nepieciešama gaiša vieta. Substrātam jābūt vieglam, irdenam, mitram, bet saknes nedrīkst mirkt ūdeni, jo var sākties pūšana. Lai augs labi ziedētu, kallām ir nepieciešams 4–8 nedēļu ilgs miera periods. Pēc noziedēšanas (parasti maijā) augsnei ļauj pakāpeniski izžūt, novāc vecās, nokaltušās lapas. Miera periodā kallas var iznest ārā, dārzā un nolikt ēnā. Kad parādās jaunie dzinumi, laistīšanu pakāpeniski atsāk. Rudenī pirms salnām kallas nes atpakaļ siltumnīcā vai istabā un noliek saulainā vietā uz palodzes.

Kallas viegli pavairot veģetatīvi – ...

Pilnu rakstu lasiet vasaras Dārzs un Drava numurā!