Dārzs un Drava / 2022.gads (ZIEMA)

Foto: personīgais arhīvs, publicitātes foto

Vērojot Latvijas mežaino ainavu ar upēm un ezeriem, nekritiskam skatītājam rodas iespaids, ka arī mazu dīķīti skaistumam vajag apstādīt ar kokiem. Vislielāko ļaunumu dīķim nodara valdošo vēju pusē iestādītie liellapainie, augstie koki. To lapas vējš var aizpūst tālāk par 100 m, bet ūdenī iekritušās lapas vienmēr paliek dīķī. Šie koki varētu būt ozoli, kļavas, parastās zirgkastaņas un daži citi.

Vissliktāk, ja lapas un citas nobiras satur miecvielas. Tās ūdenī izdala ūdens organismiem kaitīgas vielas. Tādi koki ir ozoli, vītoli, kārkli, ievas, parastās zirgkastaņas, rododendri, zeltlietus u.c. Šādus kokus var stādīt dīķa austrumu daļā, bet ne tuvāk par 10–15 m no krasta līnijas. Kokiem nebūtu jāaug tuvāk par 30 m no dīķa malas, lai vajadzības gadījumā pie tā varētu strādāt ar tehniku.

Mazāk dīķi piesārņo egles, baltegles, priedes, bet lapeglei ir visvairāk nepūstošu nobiru.

Dabiski sausa paugura augšējā daļā vecvectēvs ar lāpstu izraka bedri, cerēdams uz dīķi. Precīzi bedres rietumu galā, divus metrus no krasta iestādīja ozolu. Pēc 100 gadiem nekas nav mainījies – jaunākās paaudzes bērni bedri padziļinājuši un paplašinājuši ar ekskavatoru, bet ūdens kā nebija, tā arī nav. Ozols pie bedres vēl var augt simtiem gadu kā dzīvs piemineklis cilvēku spējām.

Raktais dīķis nav bedre vai ezers
Starp ūdeni un mežu nav miera – dabā mežs pārspēj ūdeni un ilgākā laikā ezeri un dīķi pārvēršas par purviem. Pareizi ierīkotam dīķim bez pārbūves vajadzētu pastāvēt vismaz 30 gadus.

Vai dīķi patiešām vajag? Labs dīķis vienmēr noderēs, kāds saimnieks uzskaitījis vairāk par 15 dīķa izmantošanas veidiem. Tikai 50 m³ ūdens rezervei pie mājām ugunsgrēka apdzēšanai var būt izšķiroša nozīme. 

Pirms katra jauna darba sākšanas ir jāmācās vai jāatrod patiešām zinošs padomdevējs, lai izveidotu labu, desmitiem gadu izmantojamu rakto dīķi. Tad varēs izvairīties no veltīgas laika un citu līdzekļu izšķiešanas dīķa ierīkošanai nepiemērotos apstākļos un nepieļaut būvniecības kļūdas. Apgūt zināšanas par dīķa izveidošanu un kopšanu nebūs viegli, bet bez iemaņām galdniecības darbos pat vienkāršu ķebli jau nevar uztaisīt.

Vietējā pašvaldība ir tā vieta, kur noskaidrot, ko drīkst vai nedrīkst darīt privātīpašumā. Daudzviet drīkst izrakt 0,5 ha lielu dīķi, bet iesācējam dīķu lietās pietiks ar 200–300 m² dīķīti, lai pārliecinātos, vai dīķa uzturēšanas un kopšanas darbi viņa ģimeni patiešām interesē un ir pa spēkam uzturēt dīķī pietiekami tīru ūdeni.

Šis raksts nav ne mācību grāmata, ne instrukcija, bet arī raksta autora 160 lpp. biezajā grāmatā par ūdenstilpēm nevarēja iztirzāt daudzus, pat svarīgus jautājumus, kaut labs padoms vienmēr noder. Diemžēl labu rakto dīķu pie mums nav daudz, varbūt pa vienam katrā novadā. Ar saimnieka viedokli un pat prasībām attiecībā uz dīķi ekskavatoristi negrib rēķināties. Atrunājas, ka esot jau izrakuši 100 līdz 300 dīķu, visi ar tiem esot apmierināti.

Dažkārt saimnieki uztver dīķi kā lielu ūdens bļodu roku mazgāšanai, no kuras netīro ūdeni var vienkārši izliet. Īstenībā jau mēnesi pēc dīķa izrakšanas var parādīties pirmie augi, kas pēc vairākiem gadiem pārklās visu ūdens virsu, bet to saknes dīķa gultnē sniegsies līdz viena metra dziļumam. Šie augi ir abinieku sūrene un peldošā glīvene.

Raktie dīķi apkārtni nosusināt nevar, tā kļūst vēl mitrāka, jo iztvaikošana no nekustīgas dīķa ūdens virsas Latvijas klimatā ir mazāka kā transpirācija no augu lapām. Ja ūdens līmenis dīķī ir līdz zemes virsai, sākas pārpurvošanās, daudzu sugu koki nokalst, vispirms ozoli.

Dīķis mežā, garenass dienvidu – ziemeļu virzienā. Nav labi.

Dīķa vietas izvēle
Katrs dīķis sākas ar vietas izvēli un mitruma apstākļu novērtēšanu. Gruntsūdeņu līmeni un režīmu ietekmēt nevar, tāpēc par to jāpārliecinās vispirms.

Raktais dīķis uzkrāj gruntsūdeni vai tā plūsmas (āderes). Šis ūdens bakterioloģiski var nebūt tīrs, nesatur minerālvielas, or - ganiskās vielas. Izplūstot no grunts, tas gandrīz nesatur izšķīdušu skābekli, temperatūra ir ap + 6 °C, ūdens virsējais slānis sasilst vai atdziest tikai no gaisa.

Ziemā tieši zem ledus slāņa ūdens temperatūra ir ap 0 °C, dziļāk – aptuveni plus 4 °C. Ledus slāņa biezums ir atkarīgs no ziemas ilguma, nevis no īslaicīgām zemām gaisa temperatūrām.

Vispirms iecerētajā dīķa vietā jānosaka gruntsūdens attālums no zemes virsas un līmeņa svārstības vismaz viena gada laikā. Lai to varētu izdarīt, jāizrok vismaz 2–3 m dziļa tranšeja vai pat bedre, lai ilgstoši varētu novērot ūdens līmeņa izmaiņas – attālumu no zemes virsas. Tās jāpieraksta, arī novērojuma datums. Labu rakto dīķi var ierīkot tikai tādās vietās, kur apakšzemes ūdens slāņa virsējā (gruntsūdens) virsma ir 0,3–0,5 m no zemes virsas, bet vasarās ūdens līmenis nepazeminās vairāk par 1 m no zemes virsas. Ar ekskavatoru gan var izveidot lēzenas (1:4) sausās nogāzes, lai aizsniegtu vismaz 2 m dziļu ūdens līmeni, bet tas ievērojami sadārdzinās izmaksas.

Bedri var izrakt, bet dīķī neturēsies ūdens, ja grunts izpētes vietās atklājas grants vai plaisainu dolomītu slāņi, tāpat arī dziļu būvbedru vai derīgo izrakteņu ieguves karjeru tuvumā. Vissliktāk, ja gruntsūdens līmeni vēl pazemina ar atsūknēšanu.

Smags jautājums var būt, ko darīt ar izrakto grunti. Tas svarīgi ne tikai dīķa rakšanas laikā, bet arī pēc tam, ja dīķi nāksies pārtīrīt. Vietās, kur zemes virspusē ir izceltu celmu bedres, vecupes, ciņi, ar izrakto grunti var paaugstināt un nolīdzināt zemes virsu, bet mitrās vietās var panākt arī augu augšanas apstākļu uzlabošanos. Ja vasarā lēzenās ieplakās gruntsūdens līmenis ir 0,3–0,5 m no zemes virsas, nav pareizi izrakto zemi izlīdzināt tieši ap dīķi. Buldozeristi parasti tā dara, jo tas ir vienkārši un ērti, bet iegūstam dīķi, ap kuru aiz izlīdzinātās grunts krājas sniega un lietus ūdeņi. Labāk, ja grunti sastumj kaudzē vai veido valni. 

Dīķu ierīkošana var izmainīt grunts mitruma apstākļus desmitiem, reizēm pat simtiem metru platā joslā ap dīķi. Izmaiņas ir mazāk jūtamas pēc rakta dīķa ierīkošanas. Grunts un augsnes mitruma izmaiņas smilšainās gruntīs sajūtamas ātrāk nekā 10 gadu laikā. Mālainās gruntīs iedarbība ir lēnāka un tālāka, grunts samitrināšanās var izpausties pat vairākus metrus virs dīķa ūdens līmeņa.

Abinieku sūrenes un peldošās glīvenes jaunā dīķī.

Dīķa forma jeb apveids
Ja gruntsūdens ziņā dīķim piemērotākā vieta ir noteikta, izvēlēts pieņemamais dīķa spoguļlaukuma lielums un dīķa ierīkošanu netraucēs ne cauruļvadi, ne gaisa vadi, ne koki, ēkas, ceļi un citi apstākļi, dabā var nospraust izrokamā dīķa kontūru. Visērtāk varēs kopt dīķi, kura garenass orientēta rietumu – austrumu virzienā, jo tad visa veida peldošo piegružojumu vējš sapūš šaurākajā dīķa austrumu galā. Tur jāveido trijstūra formas līcītis atpūstā piegružojuma izvākšanai un aizvākšanai.

Rietumu galā parasti ir vistīrākais ūdens, un to veido platāku, ieapaļu vai taisnu. Šeit ierīko ieeju drošai ieiešanai ūdenī ar gultnes slīpumu 1:5 vai lēzenāku, līdz sasniegts viena metra dziļums. Tālāk pāriet uz slīpumu 1:2, arī visa dīķa kontūra jārok ar šādu slīpumu, dziļāk var rakt ar stāvākām nogāzēm – 1:1. Dīķu dziļumam vidus daļā vajadzēt būt 2–3 m, var būt arī dziļāki, jo drošību galvenokārt no-saka ūdens dziļums pie krasta un zemūdens nogāzes slīpums. Mazos dīķos nevajag vei-dot salas, pussalas vai līčus, jo tie apgrūtina dīķa kopšanu un dīķis ātrāk novecos.

Domāts ierīkot dīķus, iznākušas bedres.

Dīķu aizaugšana
Ūdensaugu un aļģu savairošanās izraisa dīķa aizaugšanu. Slikti, ja tas sākas drīz pēc izrakšanas un notiek ātri. Nekad nevajadzētu piekrist piedāvājumiem ātri nostiprināt sau-sās nogāzes, uz tām uzberot auglīgu zemi. Šādu zemi var atvest no zāļu purviem vai dārzniecībām un vienkārši uzbērt uz ne-sagatavotas nogāzes. Lietus un sniega kušanas ūdeņi šo zemi ieskalo dīķi, un sākas galvenais dīķus iznīcinošais process – aizaugšana.

Nezinošiem cilvēkiem pret to ir viens trumpis – baltie amūri. Kaut arī tie apēd daļu ūdensaugu (ne visus – to skaitā abinieku sūrenes un peldošās glīvenes), zivju mēsli paliek dīķī, un nākošajā gadā dīķa augi attīstās vēl spēcīgāk un krāšņāk.

Pēc 6–8 gadiem arī jaunā dīķī jāsāk re-tināt augus un izvākt dibena nogulumus, it sevišķi tad, ja pie dīķa vai tuvākajā apkār-tnē aug ūdeni visvairāk barojošie platlapu koki (oši, kļavas, gobas, melnalkšņi u.c.), bet miecvielas saturošo koku (ozoli, vītoli u.c.) nobiras dīķi piepilda un ūdens kļūst nevēlams zivīm u.c. dzīvniekiem.

Dabā notiek ūdens pašattīrīšanās, bet dīķī jābūt dažādu sugu augiem un citiem organismiem – no visvienkāršākajiem līdz augstākajiem. Šo augu sabiedrība izveidojas 3–7 gadu laikā. Stabilāka šī sistēma ir tad, ja aptuvenais organismu sugu skaits ir 5000, nevis tikai dažas masveidā savairojušās sugas. Katrā ūdenstilpē ar ūdensaugiem apklātajai ūdens virsmas daļai jābūt 5–30 %. Augiem jābūt ūdenstilpes rietumu pusē, bet austrumu daļā jāveido līcītis vēja atpūsto lapu, zaru u.c. izvākšanai.

Aizaugšana ir tikai viena no dīķu nelaimēm. Ja dīķi jāierīko ieplakās starp pauguriem vai nogāžu pakājēs, tad izplūstošie gruntsūdeņi un uzplūstošie virsūdeņi var izraisīt krastu deformācijas un noslīdeņus. Apzināta virsūdeņu ievadīšana dīķī – gan grāvju, strautu u.c., gan ūdens no aramzemes, ganībām vai dažādiem laukumiem var beigties ar dīķa pienešanu ar smiltīm, organisko vai ķīmisko piesārņojumu. Dažreiz jāizrok visas dīķa gultnes piesārņotās grunts slānis.

Lēnāk vai maz aizaug dīķi, ja ūdens pH ir mazāks par 5. Barības vielām nabadzīgās ūdenstilpēs reti aug mikroskopiskās aļģes, tāpēc šie ūdeņi daudzus gadus var saglabāties dzidri. Dabā tas ir augsto purvu tumšais ūdens – tajā nevar norisināties fotosintēze. Brūnganas nokrāsas ūdens no sūnu purviem šķiet netīrs, bet tādā ūdenī apgrūtinātas fotosintēzes dēļ vājāk attīstās aļģes un ūdensaugi. Šādu ūdeni negribēsies dzert, bet tajā droši var peldēties.

Dabiskos apstākļos aizaugšana notiek vienmēr, bet tā ilgst desmitiem, pat simtiem gadu. Dīķu atjaunošanas izdevumi parasti nav mazāki kā ierīkošanai. Ļoti slikti, ja ekskavatorists ar tehniku jāsauc jau pēc dažiem gadiem. Iemesli ātrai dīķa iznīkšanai vai nepieciešamībai atkal izmantot ekskavatoru var būt visdažādākie.

Smiltājos starp priežu mežiem dīķi ilgāk var saglabāties tīri, jo ieplūstošie gruntsūdeņi satur maz minerālvielu un ir maz koku nobiru.