Dārzs un Drava / 2022.gads (ZIEMA)

Foto: Ivars Geiba

Leizeja (Rhaponticum carthamoides) ir daudzgadīgs asteru dzimtas augs, 50– 80 cm, dažkārt pat pusotra līdz divus metrus augsts. Tai ir spēcīgi attīstīti horizontāli sakneņi un dadžiem līdzīgi violeti ziedi. Leizeja ir endēmisks augs (sastopama tikai noteiktā, ierobežotā ģeogrāfiskā apgabalā), savvaļā aug Sibīrijas, Vidusāzijas, Mongolijas un Ķīnas kalnos apmēram 3000 m virs jūras līmeņa, galvenās audzes atrodams Sajānu un Altaja kalnos. Leizejas izplatību veicinājuši cilvēki – pārceļoties uz jaunām teritorijām, viņi ņēma līdzi arī leizeju sēklas. 10.–11. gadsimtā leizeju sāka audzēt Eiropas aptieku dārzos.

Evolūcijas procesā leizeja pielāgojusies ekstremāliem dzīves apstākļiem, kas ietekmējuši tās ķīmisko sastāvu. Tās sakneņi bagātīgi satur bioloģiski aktīvus savienojumus: fitoekdizonus, sterīnus, glikozīdus, flavonoīdus, tanīnus, ēteriskās eļļas, sveķus, taukus, vaskus, karotinoīdus un askorbīnskābi. Viens no svarīgākajiem savienojumiem (kopā ar citiem fitoekdizoniem) ir ekdisterons, kas nosaka leizejas preparātiem raksturīgo iedarbību. Pētījumi liecina, ka auga virszemes daļas (ziedkopas, stublāji, lapas) satur 0,26–0,57 % ekdisterona (no absolūti sausu izejvielu masas), savukārt kultivēto augu virszemes daļās ir 0,35–1,22 %, bet augļos līdz pat 1,51 % ekdisterona. Šī steroīdu grupa, kas sastopama leizejā, ir ļoti plaša un 10–100 000 reižu pārsniedz šo vielu koncentrāciju citos augos.

Sibīrijas tautu medicīnā Saflora leizeja paīstama kā augs, kas paceļ cilvēku no četrpadsmit slimībām un piepilda viņu ar jaunību.

Ir pat pieņēmums, ka leizejas pulveris palīdzējis ķīniešiem veikt jūras ceļojumu apkārt pasaulei, apsteidzot Kolumbu par tūkstoš gadiem.

Tibetā, Senajā Ķīnā un Mongolijā izsenis leizeja izmantota kā tonizējošs līdzeklis pārpūles, vispārēja noguruma pēc saslimšanām mazināšanai. Lietojot leizeju, slimniekiem uzlabojas pašsajūta, apetīte un miegs.

Leizejas sakneņu iedarbība līdzinās žeņšeņa efektam, un to novārījumus plaši lieto Sibīrijas tautu medicīnā. Iedzīvotāji sen bija ievērojuši, ka maralbrieži, govis un zirgi meklē šo augu un pastiprināti to ēd. Sibīrijas ilgdzīvotāji 19. gadsimtā pamanīja leizejas pozitīvo ietekmi arī uz cilvēka organismu, secinot, ka sakneņu novārījumam un to spirta uzlējumam ir laba tonizējoša iedarbība. 

Tie noņem fizisko un garīgo nogurumu, dara možu, uzlabo apetīti, pašsajūtu un darbspējas.

Klīniski pētījumi liecina, ka leizejas preparāti stimulē centrālas nervu sistēmas darbību, īpaši galvas smadzeņu garozu, paaugstina izturību fiziskas slodzes apstākļos, mazina nogurumu, paaugstina asinsspiedienu, palēnina sirds ritmu, palielina pulsācijas amplitūdu, paplašina perifēros asinsvadus un palielina asinsrites ātrumu.

Šī iemesla dēļ leizeju un tās preparātus plaši sāka izmantot Padomju Savienībā sportistu uzvaru kaldināšanai. Pagājušā gadsimta 70.–90. gados olimpiskie panākumi profesionālajā sportā bija lielā mērā saistīti ar leizeju – no tās iegūtā ekdistēna, ekdisterona, saknes ekstrakta un smalki samalta pulvera lietošanas, kas tika turēta noslēpumā. 

Lietojot auga preparātus, uzlabojās ekstraklases sportistu ātrums, spēks, izturība, garīgā stabilitāte un spēja atgūties pēc lielā sporta ekstrēmām un nogurdinošām slodzēm.

Leizejas preparāti bija oficiāli iekļauti PSRS Valsts farmakopejas izdevumos, vēlāk arī Krievijas Federācijas Valsts farmakopejā, kā arī Valsts zāļu reģistrā. Preparātu augsto efektivitāti pamatoja ar vairāk nekā 50 gadu ilgu pārbaužu rezultātiem, kas tikušas veiktas daudzās zinātniskās organizācijās un medicīnas klīnikās. Leizeja nepieder toksisko vai indīgo sugu grupai, un šī auga zaļo masu droši var lietot uzturā gan cilvēki, gan dzīvnieki un putni.

Auga tonizējošās īpašības izmantotas pārtikas produktu – atspirdzinošo dzērienu Sajāni un Baikāls, kā arī dažādu balzamu (Gorno-Altajskij, Sibīrija u.c.) ražošanā.

Mūsdienu literatūrā nav atrasta informācija par alkaloīdu, triterpēnu, saponīnu un citu spēcīgu, narkotisku vai indīgu vielu uzkrāšanos, arī ilgstoši lietojot leizeju.

Leizeja Latvijā
Vairāk nekā 15 gadus LEIZEJU audzē zemnieku saimniecībā Kurmīši, kur šis augs arī nogatavina sēklas. Latvijā trūkst pētījumu par vietējos apstākļos augušu leizejas auga daļu ķīmisko sastāvu. Tādēļ projekta Biotehnoloģiju kompetences attīstība augstvērtīgu dārzkopības produktu ieguvei, Nr. 19-00-A01612-000006 ietvaros tiek veiktas ķīmiskā sastāva analīzes un salīdzināts aktīvo vielu saturs vietējos un Krievijā audzētu leizejas sakņu un lapu pulveru paraugos. Kaltētas leizejas drogas derīguma termiņš ir 2–3 gadi (atkarībā no  sagatavošanas, bioloģiski aktīvo vielu satura koncentrācijas un uzglabāšanas apstākļiem).

Tautas medicīnā – uzlējumi un novārījumi
Uzlējums (tinktūra) no saknēm: 20 g sausu sasmalcinātu sakneņu aplej ar 200–300 ml četrdesmitgrādīga degvīna. Atstāj ievilkties 3 nedēļas tumšā vietā. Izkāš un lieto pa 20–30 pilieniem (1 tējkrote) pusstundu pirms ēšanas 2–3 reizes dienā 3 nedēļas. Ik pēc 20 dienām ievēro 10 dienu pārtraukumu.

Leizejas sakneņu novārījums:
1. Variants
1 ēdamkaroti sasmalcinātu sakneņu aplej ar 1 glāzi verdoša ūdens un vāra uz lēnas uguns 20–25 minūtes, izslēdz uguni un atstāt ievilkties pusstundu, izkāš. Lieto pa 1 deserta karotei 2–3 reizes dienā pirms ēšanas. Pēdējā reize dienā – ne vēlāk kā 4–5 stundas līdz miegam.

2. Variants
1 tējkaroti smalcinātu sakneņu aplej ar 1 glāzi verdoša ūdens, uzsilda ūdens peldē (citā traukā ar verdošu ūdeni) ievietotā aizvērtā emaljētā vai keramiskā traukā 30 minūtes. Atstāj ievilkties 10 minūtes, izkāš. Maisījumam pielej vārītu ūdeni līdz sākotnējam apjomam. Lieto pa 1/4 glāzes 3 reizes dienā pirms ēšanas. Izvilkumu glabā vēsā vietā ne ilgāk kā 2 diennaktis. Pēc 10 izvilkuma lietošanas dienām iestājas manāms vispārējs organisma stāvokļa uzlabojums, normalizējas miegs un apetīte, ceļas darbspējas.