Tomātu ražība ir ļoti atkarīga no vasaras. Ja tā sausa un saulaina, puves siltumnīcā iemetas vēlāk un tomātu ražu mēs varam baudīt ilgāk. Ja vasara mitra, dažkārt lakstu un augļu puves siltumnīcu skar jau augustā un drīz vien, pašiem negribot, nākas novākt ļoti daudz zaļu tomātu jau vasaras vidū. Daļu no tiem, protams, varam vēl lēnu garu nogatavināt, bet, lai mazinātu izaudzētās ražas zudumus, daļu zaļo tomātu varam arī iekonservēt ziemai.

Lai saprastu, kurš tomāts kādam ēdienam vairāk piemērots, pēc ražas novākšanas tos nepieciešams sašķirot.

1. Tie, kas nedaudz sāk krāsoties vai kam manāmas krāsošanās pazīmes, liekami gatavoties.

2. Piengatavībā esošos tomātus (bāli zaļi) varam vārīt mērcēs, zaptēs un čatnijos.

3. Negatavos, ļoti zaļos tomātus, kas parasti ir mazāki no pēdējiem ķekariem, varam gatavot lielākā ūdens daudzumā – skābēt un marinēt. Tie satur visvairāk solanīna, taču nomērcējot tomātus ūdenī un pēc tam liekot marinādēs, solanīna daudzums augļos samazinās.

Šos ļoti zaļos, negatavos tomātus pirms gatavošanas vēlams noblanšēt, neatkarīgi no tā, cepsiet tos vai marinēsiet. Šādi samazināsim rūgto garšu ēdienā...

Pilnu rakstu lasiet rudens Dārzs un Drava numurā!