Iegūtais dīķis kādu laiku sagādās tikai prieku, bet, kā jau bieži dzīvē notiek, pienāks arī pelēkas dienas. Desmitiem gadu laikā ir gadījušies raibi piedzīvojumi un novērojumi, kā padomdevējam tiekoties ar jauniem vai jau pieredzējušiem dīķu saimniekiem. Gudrākie un apdomīgākie mācās, pirms sākt rakt, daži mācās no citu kļūdām, bet ir arī tādi, kuri mokās visu mūžu.

Kādam vīram bērnībā bija jāskatās uz sapņu dīķi pie apvāršņa. Tagad reāls dīķis ar saliņu un pirtiņu ir mājas pagalmā. Viņš skatās un saka: „Citi ceļ iedomātas gaisa pilis, bet man ir īsts gaisa dīķis. Tas man patīk, jo apkārtnē ceļi nav dubļaini, ūdens gan jāpieved klāt.”

Citi cilvēki par savām gaisa bedrēm gan nav sajūsmā, un pa visu Latviju tādu ir daudz. Diezgan daudz šādu gadījumu bijis pie Daugavas, jo tur daudzviet tuvu zemes virsai ir plaisainu dolomītu slāņi. Tā notiek, ja pirms rakšanas nepārliecinās, vai ūdens būs.

Vienā gadījumā pagalmā izraka dziļu bedri ar stāvām, pat vertikālām nogāzēm, izrakto grunti aizveda, sieviete palika viena pie bīstamās sausās bedres. Bedres dibenā varētu ierīkot dēļu grīdu, uzbūvēt jumtiņu, kāpnes un būtu tāda lapene kā nevienam...

Pilnu rakstu lasiet vasaras Dārzs un Drava numurā!