Dārzs un Drava / 2022.gads (ZIEMA)

Foto: personīgais arhīvs

Plašajā telpaugu daudzveidībā ir samērā daudz tādu, kurus gan labi pazīstam, bet dažādu iemeslu dēļ tomēr neaudzējam. Pirmā doma, kas parasti iekrīt prātā, – šie augi droši vien satur kādas spēcīgas indīgas vielas. Taču šāds apgalvojums neiztur kritiku, jo visi telpaugi satur vairāk vai mazāk alkaloīdu, bet nerada neatgriezenisku apdraudējumu dzīvībai. Savukārt pat vērtīga, dziedinoša auga pārdozēšana var izraisīt nepatīkamas, neprognozējamas, negatīvas sekas. Īstais iemesls ir cits – šie telpaugi ir grūti pavairojami, paģēr specifiskus audzēšanas apstākļus, telpās ziedi ir vai nu necili, vai vispār neveidojas, problēmas sagādā kaitēkļu apkarošana. Toties uzmanības apdalītie telpaugi ir daudzgadīgi, mūžzaļi un labi augs tiem piemērotās telpās.

Varenā grevileja (Grevillea robusta) no proteju (Proteaceae) dzimtas savvaļā aug Austrālijā. Savdabīgas lapas, tādēļ nereti tiek dēvēta par milzu papardi vai aizvēsturisku skuju koku. Varenā grevileja ir ātraudzīgs augs, spēj izturēt telpā augstu gaisa temperatūru, kā arī neilgu laiku augt mīnus 5 °C, tātad ir piemērota vēsām telpām. Gara auguma – telpās pat vairāki metri, bet viegli padodas apgriešanai, tāpēc varam augam regulēt gan augstumu, gan platumu. Zied reti. Varenajai grevilejai patīk augt ļoti gaišā vietā, agri pavasarī, vasaras sākumā obligāti jāpasargā no tiešiem saules stariem. Atkarībā no gaisa temperatūras telpā varenā grevileja jālaista bagātīgi, mēreni un pavisam maz, nekādā ziņā nepieļaujot sakņu iekaltēšanu. Laista ar siltu, mīkstu ūdeni, mēslo no pavasara līdz rudenim ar komplekso mēslojumu katru otro nedēļu. Ziemas mēnešos vareno grevileju nemēslo un ļauj izbaudīt miera periodu – nodrošinot zemu gaisa temperatūru (5–8 °C) laistot minimāli. Ziemā nepietiekama apgaismojuma apstākļos varenā grevileja stīdz. Lai tā nenotiktu, samazina temperatūru, maz laista un nemēslo. Agri pavasarī apgriežot, var pielabot auga izskatu. Pavairo ar sēklām, grūtāk padodas spraudeņu apsakņošana. Labi aug dažādās augsnēs. Ļoti jāsargā no baltblusām.

Japānas eriobotrija (Eriobotrya) no rožu (Rosaceae) dzimtas savvaļā aug Ķīnā un Japānā. To mēdz dēvēt arī par lokvatu un mespilu, kas ir augļu nosaukumi. Telpās parasti audzē kā 2–3 m augstu krūmu vai koku. Japānas eriobotrija zied vēlu rudenī ar nelieliem, baltiem ziediņiem augšup vērstā, pagarā vārpā, pavasarī ienākas mazām plūmītēm līdzīgi ēdami augļi. Rudens, ziemas mēnešos jānovieto vēsās, pat aukstās telpās, pieradināts pie aukstuma, spēj izturēt pat mīnus 10 °C salu. Visu gadu jāaudzē gaišā, saulainā vietā. Vasaras mēnešos Japānas eriobotrija izcili labi jūtas, iznesta ārā, dārzā. Augot telpās, necieš pārlaistīšanu un iekaltēšanu. Augu mēslo no pavasara līdz rudenim katru otro nedēļu. Audzē trūdvielām bagātā ūdens un gaisa caurlaidīgā substrātā, kam nedaudz pievienots māls. Japānas eriobotrija labi padodas apgriešanai. Superviegli augu pavairot ar sēklām. Iesējot tikko no augļa izņemtas sēklas, sadīgst nedēļas laikā. Spraudeņi sakņojas grūtāk un ilgāk. Japānas eriobotriju ļoti apdraud tripši, tīklērces un baltblusas.

Divērkšķu karisa (Carissa bispinosa) no kapmiršu (Apocynaceae) dzimtas savvaļā sastopama Dienvidāfrikā. Zied pavasarī, vasarā ar baltiem, īpatnējas smaržas ziediem, kuri bagātīgi klāj zarus un lapas. Tiem noziedot, attīstās nelielas, garenas, sarkanas ēdamas ogas. Divērkšķu karisu var audzēt kā kāpelējošu augu, kas spēj izaugt 3–4 m garš. Tad nepieciešams balsts, bet, regulāri griežot, var izveidot nelielu, kuplu krūmu. Augam daudz ērkšķu. Vasarā labi jūtas ārā, ziemā telpās tam jānodrošina 5–10 °C temperatūra. Telpās no pavasara līdz rudenim labi piemērojas temperatūras kāpumiem un kritumiem. Divērkšķu karisu nedrīkst pārlaistīt vai iekaltēt. Izņemot ziemas mēnešus, augu mēslo reizi mēnesī. Augu pavairo ar galotnes spraudeņiem, kurus sprauž siltā augsnē. Ļoti reti divērkšķu karisu bojā baltblusas.

Gludais korinokarps (Corynocarpus laevigatus) no korinokarpu (Corynocarpaceae) dzimtas savvaļā sastopams Jaunzēlandē. Bieži gludo, spīdīgo, ādaino lapu dēļ gludo korinokarpu jauc ar kamēlijām. Telpās zied reti ar gaiši dzelteniem ziediem nelielā vārpā. Turēts visu gadu gaišā, saulainā vietā, izcils augs. Labi piemērojas gaisa tempertūras svārstībām. Ziemas mēnešos gludo korinokarpu vēlams novietot vēsā telpā, lai bremzētu intensīvo augšanu. Miera periods nav obligāts, ja gada tumšajos mēnešos ir iedegtas augu lampas. Vasarā gludo korinokarpu mēslo katru mēnesi, pavasarī, rudenī – katru otro nedēļu. Samērā grūti vairojas ar spraudeņiem, jāizmanto sakņu attīstību veicinoši preparāti. Gludo korinokarpu audzē pasmagā, neitrālā, vairāku komponentu (velēnu, lapu zemes, kūdras, rupjas grants u.c.) substrātā. Nepanes kaitēkļus.

Japānas aukuba (Aucuba japonica) ir grimoņu (Cormaceae) dzimtas pārstāve, savvaļā aug Austrumāzijā. Telpās ziedu nemēdz būt, bet augs izceļas ar raibām lapām. Japānas aukuba ir vēso telpu augs, kas labprāt no rudens līdz pavasarim vēlas augt zemākā par plus 18 °C gaisa temperatūrā. Tam nepieciešama gaiša līdz saulaina vieta, bet neder atrašanās tiešos saules staros. Vasarā labi jūtas, izlikts dārzā. Telpās izaug aptuveni 1,5–2,0 m garš. Labi padodas apgriešanai, tāpēc iespējams izveidot sev tīkamu vainaga formu. Vidēji viegli sakņojas lapainie galotnes spraudeņi, kurus griež un sakņo pavasarī, vasarā. Japānas aukuba necieš pārāk mitru augsni, labāk aplaistīt mazāk nekā pārlaistīt. No pavasara līdz rudenim augu mēslo katru nedēļu. Japānas aukubu audzē dažādos substrātos, to maisījumos, kā arī var stādīt tikai bagātinātā kūdrā. Jāsargā no tripšu uzbrukumiem.

Izsmalcinātā plerandra (Plerandra syn. Schefflera, Dizygotheca elegantissima) no arāliju (Araliaceae) dzimtas savvaļā aug Austrālijā. Ārkārtīgi elegantas, lielas, izgrieztas, tumši sarkanbrūnas lapas uz izteikti gara kāta. Lapu un garo kātu dēļ augu izliek dārzā, no vēja, saules un lietus aizsargātā vietā. Telpās spēj izaugt 2–3 m garš. Slinki veido zarus. Ja vēlas kuplu krūmu, tad augs jāgriež. Ziedi telpās audzētiem augiem sastopami ļoti reti. Izsmalcinātā plerandra aug gaišās līdz saulainās telpās, kur visu gadu gaisa temperatūra ir 18–20 °C. Augs jālaista vienmērīgi un mēreni. Ja telpā ir suss gaiss, lapas jāmitrina. No aprīļa līdz vasaras beigām augam dod mēslojumu ar samazinātu slāpekļa devu. Pavairo martā, aprīlī ar lapainiem galotņu spraudeņiem, kam vajadzīgs laiks, lai iesakņotos. Izsmalcināto plerandru stāda un audzē vieglā, trūdvielām bagātā, neitrālā substrātā, kas var sastāvēt no vairākiem komponentiem. Augam mēdz būt tīklērces, bruņutis.

Skarainā kusonija (Cussonia paniculata) no arāliju (Araliaceae) dzimtas savvaļā sastopama Dienvidāfrikā. Telpās parasti audzē kā līdz pat 2 m augstu krūmu, kas nemēdz ziedēt vai dara to ārkārtīgi reti. Ziedi necili, toties lapas – izgrieztas ar ģeometrisku precizitāti. Ziemas mēnešos augam jānodrošina 5–10 °C gaisa temperatūra, kā arī viegli noēnota līdz gaiša vieta. Pārējos gada mēnešos augs teicami pielāgojas krasajām temperatūras svārstībām. Labi pacieš telpās sausu gaisu. Skarainajai kusonijai vajadzīgs mērens mitrums, nedrīkst iekaltēt sakņu kamolu, pārliet. No pavasara līdz oktobrim augu mēslo katru otro nedēļu. Augs vasaras periodā ir labs dārza papildinājums. Skaraino kusoniju pavairo ar galotnes spraudeņiem, no kuriem pēc apsakņošanās var izaudzēt nelielu augststumbra formas koku. Nav izvēlīga substrātu ziņā. Augam mēdz būt bruņutis.