Dārzs un Drava / 2022.gads (ZIEMA)

Foto: Andreja Svilāna personīgais arhīvs, Justīne Dižpētere, publicitātes foto

Kad sāku interesēties par Latvijas dārzu un parku mākslas vēsturi un vecā kurpju kastē sāka gulties pirmās senās atklātnes, starp tām bija kāda skatu kartīte ar staltu pili, kuru sargāja divas sfinksas. Jau toreiz nolēmu, ka šo gan es vēlētos apskatīt tuvplānā. Mana pirmā tikšanās ar Eleju notika pirms kādiem 20 gadiem, kad, garām braucot, nolēmām uz īsu brīdi uzmest aci. Mana lielā vilšanās bija zudusī pils, no kuras pāri palikušas bija tik vien kā drupu paliekas. Mans lielais pārsteigums bija joprojām skaistais ainavu parks, dižās Veimuta priedes Pinus strobus, mūrētā žoga arkāde un kapu tiltiņš, kas vienlaikus bija arī kapu vārti. Tagad salīdzinoši nesen atjaunotais tējas paviljons toreiz bija manāmi sašķiebies un draudēja sekot pils skumjajam liktenim.

Elejas pils, pagalma fasāde. 20. gs. sākums.

Pa šo laiku Elejas muižas parkā es esmu atgriezies vairākkārt gan darba darīšanās kā eksperts dendroloģijā, gan vienkārši kā apmeklētājs, lai acis pamielotu ar parka ainavām, ko, neraugoties uz karu un agrārās reformas nodarīto postu, Elejas sirds glabā joprojām.

Elejas muižas vēsture sniedzas līdz pat 16. gadsimtam, kad ar Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera labvēlību šī vieta tiek izlēņota Georgam fon Tīzenhauzenam. Vēlāk muiža nonāk fon Bēru un visbeidzot fon Mēdemu dzimtu īpašumā. Kā varam izlasīt Vitolda Mašnovska fundamentālā darba Muižas Latvijā pirmajā sējumā, šīs dzimtas pārstāvis Pauls fon Mēdems ir arī pēdējais muižas īpašnieks līdz pat 1939. gadam.

Tas, ko vairāk vai mazāk saglabātā veidā varam šodien skatīt Elejā, lielākoties ir 19. gs. sākums. Pils metu veido mums daudziem no lidostas nosaukuma zināmajā Bergamo dzimušais Džakomo Antonijs Domeniks Kvarengi (Quarenghi), projekta autors – no
Tīringenes Vācijā nākušais un Žanno fon Mēdema uz Kurzemi ataicinātais Johans Georgs Ādams Berlics (Berlitz). Individuāli vai duetā abu šo arhitektūras dižgaru vārdus sastapsim, ielūkojoties arī Mežotnes, Kazdangas, Durbes, Blīdenes un virknes citu pārsvarā Kurzemes piļu vēsturē, nemaz nerunājot par Kvarengi kā Krievijas ķeizarienes Katrīnas II galma arhitektu un viņa meistardarbiem Sanktpēterburgā un citviet toreizējās Krievijas impērijas teritorijā.

Par parka autoriem ziņu trūkst. Taču Latvijas dārzu un parku mākslas vēstures guru Ilze Māra Janelis savā grāmatā Latvijas muižu dārzi un parki vērtē, ka, citēju: sarežģītais un vērienīgais parka plānojums liecina par augstu autora profesionalitāti. Velkot paralēles ar citu Berlica projektēto piļu parku plānojuma līdzībām, autore pieļauj iespēju, ka viņš varētu būt arī Elejas parka projekta īstais autors.

Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrodamais, domājams, ar 19. gs. otro pusi saistīts parka plāns liecina ne tikai par to, ka parks lielā mērā ir saglabājis sakotnējo plānojumu, bet gan arī par zaudētajām vai ainaviski degradētajām Elejas muižas parka daļām. Grūti pateikt, vai iemesls bijusi pēc agrārās reformas nievājošā attieksme pret vācbaltu mantojumu, vai izpratnes trūkums, vai kas cits... Lielākoties tas saistāms ar teritoriju starp pašreizējo parka centrālo daļu un muižas īpašnieku kapiem. Tāpat saglabājies ap 1905. gadu datētais Rīgas dārzu arhitekta Georga Kūfalta parka rekonstrukcijas projekts, kas tika aktualizēts 2012. gadā. Šie dokumenti būtu vairāk nekā ņemami vērā, ja domājam par parka vēsturiskā diženuma atjaunošanu ilgtermiņā. Tikai atsevišķi koki saglabājušies no galvenās alejas, kas veda uz pili no dienvidiem. Tas varētu būt arī viens no nākamajiem un neatliekamajiem darbiem, gan parastās zirgkastaņas vietā izvēloties kādu pret slimībām vai kaitēkļiem rezistentāku koku sugu.

Ja neskaita pils drupas, teātra jeb vecās klēts un muižas pārvaldnieka jeb vecās kungumājas absolūti bezgaumīgi iežogoto un nezālēs ieaugušo parka centru, pils galvenā lauce ar dižajām Veimuta priedēm un skatu perspektīvām uz atjaunoto tējas namiņu joprojām ir baudāms ainavu objekts, tāpat kā vecie kapi, kas aizved mūs uz laiku, kad baroka dārzus Latvijā nomaina ainavu jeb angļu stila dārzi jeb parki ar savu sentimentu un ilgām pēc zaudētās paradīzes. Šis sentiments joprojām jūtams sfinksu sastingušajos skatienos un kapu tilta vārtos, kas gluži kā sengrieķu teiksmās savieno Stiksas upes divus krastus – dzīvo un mirušo valstību. Man gribas ticēt un cerēt, ka Elejas muižas centrs reiz atgūs savu godību, un, laiku pa laikam raugoties uz Elejas pils ja ne gluži dvīņu māsu, tad vismaz māsīcu – arī savulaik daudzcietušo Mežotnes pili, es allaž domāju arī par Eleju. Lai šis Latvijai unikālais pils un parka ansamblis paliek kopā ar mums šaipus Stiksas...