Dārzs un Drava / 2022.gads (VASARA)

Foto: Paula Kristiāna Kalniņa (Bulduru Dārzkopības vidusskolas 1. F kursa audzēkne) un Ineta Ozoliņa-Skrūzmane

Katram latvietim ir zināms teiciens ielikt rokas zemē. Dažam gan tas raisa asociācijas ar netīriem nagiem, bet tie, kas šo teicienu lieto pozitīvā nozīmē, zina: zemes darbi dārzā rada ne tikai pienesumu virtuvē, bet arī labsajūtu par labi paveiktu darbu un brīžam netveramu eiforisku sajūtu. Kur un kāpēc rodas šī sajūta un, galvenais, – kā to izmantot apzināti, skaidrojām Francijā, Karpentras Dārzkopības skolā.

Nu jau vairāku gadu garumā Bulduru Dārzkopības vidusskolas audzēkņiem ir bagātīga pieredze dalībai Erasmus⁺ projektos Eiropā. Šoreiz no 1. līdz 7. maijam divām skolotājām un četriem audzēkņiem bija iespēja piedalīties Erasmus⁺ stratēģiskās partnerības projekta Nr. 2019-1-BE01-KA202-050485 Bien-être aktivitātē Therapeutic Garden in Carpentras, kas norisinājās Karpentras Dārzkopības skolā. Kopā ar mums šajā projekta aktivitātē piedalījās audzēkņi no Spānijas, Beļģijas un Francijas. Daļa dalībnieku bija jau pazīstami no iepriekšējām tikšanās reizēm, tajā skaitā arī no pagājušā gada septembra Bulduros. Tas arī ir viens no projekta mērķiem – iepazīt citam citu, veidot profesionālas un emocionālas saiknes.

Brauciena sagatavošanas stadijā tēma ieinteresēja, jo dabas ietekme cilvēka ikdienā ir vispārzināma lieta. Turklāt tā kļūst arvien aktuālāka, sevišķi, atgūstoties  pēc pēdējo divu gadu covid krīzes. Bija pārsteidzoši vērot, ar kādu entuziasmu Karpentras Dārzkopības skolas  dārzkopības speciālisti, pasniedzēji un pieaicinātie lektori popularizē šo ideju. Tas lika domāt, cik patiesībā daudz arī Latvijā ir iespējams darīt, lai ar mums jau pieejamiem resursiem šo jomu aktualizētu.

Jau pirmajā dienā, skolas dārzniekiem izrādot skolas teritoriju, tika dots uzdevums, kas rosināja aizdomāties par piecu maņu – redzes, dzirdes, taustes, ožas un garšas izmantošanu dārzā.

Turpmākajās nodarbībās šis uzdevums tika attīstīts un gan zinātniski, gan praktiski pamatots. Lekcijā, ko vadīja medicīnas doktore un ainavu arhitekte Fransa Kriona Pringeja (France Crion-Pringuey), uzzinājām par  terapeitiskodārzu vēstures aizsākumiem, to nozīmi cilvēku fi ziskās un garīgās veselības atjaunošanā, kā arī tika izstāstīts par šo dārzu ierīkošanas pamatprincipiem un augu izvēles faktoriem. Praktiskā nodarbība norisinājās skolas dārzā, un tās laikā tika analizēti tur pieejamie augi no visu piecu maņu viedokļa. Lektore uzsvēra amerikāņa Rodžera Ulriha (Roger Ulrich) pētījumos balstīto teoriju, kuras ietekmē tapuši daudzu miljardu dolāru vērti slimnīcu būvniecības projekti un kuras pielietošana uzlabojusi pacientu veselību visā pasaulē.

Vēsturiskā smaržīgā Rosa Banksiae ‘Lutescens’ Karpentras skolas dārzā.

Rosa Banksiae ‘Lutescens’ stumbrs – taustes sajūtai.

Smaržīgā Tobira pittospora – populārs augs Francijas dārzos.

Salvijas – krāsai.

Pētījumi pierādījuši, ka pat skats uz skaisti izveidotu dārzu caur palātas logu (redze) uzlabo ķirurģisko pacientu veselības stāvokli un ļauj iztikt ar mazāku devu pretsāpju medikamentu, ieklausīšanās koku lapotnes skaņās, ūdens čalās, bišu sanoņā vai putnu dziesmās (dzirde) nomierina, puķu smarža (oža) atsauc atmiņas un tās nofi ksē tagadnē, garšaugi (garša) aktivizē vielmaiņu un pieskaršanās dažādu faktūru dabas elementiem (tauste) uzlabo taktilās spējas. Katrs elements atsevišķi un daudzveidīgas šo elementu kombinācijas jo īpaši var būt ne tikai emocionāls pozitīvs stimuls, bet prasmīga un ieinteresēta medicīnas personāla rokās arī spēcīgs ierocis cīņā ar slimību. Franču doktore uzsvēra faktu, ka ikdienas slimnīcas rutīnā šis ārstniecības paņēmiens ir grūti īstenojams, bet, jo vairāk piekusis/slims ir cilvēks, jo vairāk viņam ir nepieciešama dabas terapija. Tas attiecas gan uz slimniekiem, gan uz pašu medicīnas personālu, lai novērstu izdegšanas sindromu. Lektore vairākkārt akcentēja biofīlijas jēdzienu tieši ārstniecības un sociālo iestāžu kontekstā Francijā, jo saikne ar dabu cilvēkam ir ģenētiski kodēta un ir svarīgi, lai tā tiktu saglabāta. Cilvēks mīl dabas pasauli ne tikai tāpēc, ka tā izskatās jauki vai emocionāli saviļņojoši, bet tāpēc, ka tas iekodēts mūsu zemapziņā, vienalga, vai vēlamies to atzīt vai nē. Atrodoties dabā, pozitīvās emocijas regulē stresa līmeni, cilvēks nomierinās, spēj skaidrāk domāt, izprast un pieņemt konkrēto situāciju, kopumā tas ir emocionāli un fiziski dziedējošs process.

Mums, projekta dalībniekiem, bija iespēja pētīt savas un kolēģu sajūtas, vērojot, pieskaroties, smaržojot un garšojot dažādus augus, klausoties putnu dziesmās parkā, un fi ksēt šīs sajūtas organizatoru izveidotā tabulā. To, ka lavanda, rozmarīns un roze smaržo, zina visi, bet sajūtas, pētot visdažādāko salviju un parūkkrūma (Cotinus coggygria) smaržu, itāļu salmenes (Helichrysum italicum – karijzāles) smaržu un garšu, taustot sārmenes (Stachys byzantina) un sniegarozes (Helleborus argutifolius) lapas, katram no mums bija citādas. Un tas ir jāņem vērā, iedarbojoties uz sajūtām apzināti – dārzu terapijā (hortitherapy), medicīnas personālam sadarbojoties ar dārzkopjiem un ainavu arhitektiem.

Visinteresantākās, manuprāt, bija divas ainavu dārznieka Filipa Velša (Philipp Walch) lekcijas. Viņš sadarbībā ar ārstniecības personālu veido terapeitiskos dārzus individuāliem klientiem, kā arī pansionātu iemītniekiem ar mentālām problēmām. Nodarbības bija fascinējošas ne tikai informatīvi – ar baudu varēja vērot viņa pasniegšanas metodes darbā ar auditoriju, jo Filips astoņus gadus strādājis Karpentras Dārzkopības skolā kā pedagogs.

Viena no galvenajām maņām ir oža, un smaržai piemītot spēja savienot tagadni ar pagātni. Tāpēc, plānojot augus, ir svarīgi noskaidrot, kādi augu aromāti klientiem ir asociatīvi patīkami. Filipa piedāvātā augu smaržu izvēle mūsu nodarbībā tika uzsākta ar saldiem aromātiem (roze, jasmīns), pakāpeniski smaržu intensitātei pieaugot (salvija, rozmarīns, timiāns) un pārejot uz vēl spēcīgākiem aromātiem (lavanda, baziliks, piparmētra). Tika smaržoti un analizēti dažādi augi, to lapas un ziedi. Interesanti, ka mūsu grupas audzēknei, kurai medicīnisku iemeslu dēļ ir bojāta ožas sajūta, tā pāris dienu laikā uzlabojās un tikai viena piparmētras aromāta vietā viņa nodarbību noslēgumā spēja atšķirt arī citus, ne tik spēcīgus. Tas ļoti priecēja pedagogu, jo pierādīja viņa teorijas par sajūtu treniņa lietderību patiesumu.

Graudzāles – taustei.

Filips Velšs un Gunta Jēkabsone praktiskajā nodarbībā skolas dārzā.

Filips Velšs praktiskajā nodarbībā skolas dārzā.

Darba galdi augu sēšanai un piķēšanai pansionāta dārzā.

Salvijas – krāsai un smaržai.

Analizējot apciemoto divu pansionātu terapeitiskos dārzus un vadot praktiskās nodarbības neliela šāda dārziņa fragmenta ierīkošanā, Flips akcentēja tēmas, kurām jāpievērš uzmanība, veidojot dārzus veciem vai slimiem cilvēkiem, izprotot viņu specifiskās vajadzības. Ja dārzs tiek vērots tikai caur palātas/mājas logu, galvenokārt svarīgas ir vizuālās dabas elementu īpašības – augu formas un krāsas, vēja un putnu kustība kokos, saules gaismas krišanas virziens dažādos diennakts laikos. Ja pacientam ir iespēja baudīt dārzu ārtelpā, ir vairāki svarīgi aspekti. Terapija var izpausties, pacientam tikai vērojot darbību (darbību veic pati ārstniecības persona), un pacients darbībā var iesaistīties pats atkarībā no slimības diagnozes un tās pakāpes. Abos gadījumos ļoti svarīgs piekļuves nodrošinājums pacientiem ar redzes un kustību traucējumiem, kā arī darbības drošības aspekts mentāliem slimniekiem. Pirmajā gadījumā tas ir vieglāk saprotams un realizējams (lai to izprastu, Filips ļoti atraktīvi iesaka katram pašam topošajam dārzniekam pārbaudīt piekļuvi dārzam un tā elementiem ar aizsietām acīm vai ratiņkrēslā), savukārt otrajā gadījumā precīzi jāievēro medicīnas personāla ieteikumi un rīkojumi (Filipa praktiskās darbības pieredzes piemēri darbā ar Alcheimera slimniekiem). Arī individuālu terapeitisko dārzu ierīkošanā jāievēro visi pamata nosacījumi, bet tad vēl pievienojas pacienta vai viņa aprūpētāju individuālās vēlmes un izpratne.

Būtiska loma ārstniecības procesā ir socializācijai atkarībā no saslimšanas veida – terapeitiskā dārzā ir jānodrošina patvērums gan tiem, kas ilgojas pēc nošķirtības (individuāli atpūtas krēsli, lapenes, pergolas, augstu dekoratīvu augu stādījumi), gan iespējas sabiedriska rakstura darbībām (soliņu grupas ar galdiem sarunām, pēcpusdienas tējai, terases aktīvai atpūtai, laukumi ārstnieciskajai vingrošanai). Praktiskās nodarbības laikā, iekārtojot darbagaldus pansionāta iemītniekiem augu sēšanai un stādīšanai, audzēkņiem vajadzēja defi nēt un realizēt pacienta vajadzībām atbilstošu vidi (ierīkot galdu pareizā augstumā, novietot galdus pareizā attālumā citu no cita darbam ratiņkrēslā, izveidot atbilstošu stabilitātes pastiprinājumu darbagaldam cilvēkiem ar kustību traucējumiem utt). Tas mūsos veicināja izpratni par pacienta vajadzību daudzveidību un nepieciešamību tajās iedziļināties, lai veidotu vidi drošu un pieejamu (pakāpiena, soļa garums, celiņu platums, taciņu klājuma materiāls, pandusa slīpums, atbalsta margas, to augstums utt). Izklausās sarežģīti, bet tas nav nekas jauns – visu šo māca izglītības iestādēs, kuras saistītas ar iekštelpu un āra vides pieejamības plānošanu. Tad kāpēc reālajā dzīvē, arī Francijā, nemaz tik bieži šāda labvēlīga vide nav sastopama? Vaicājot to franču kolēģiem, atbilde ir vienkārša – jo vairāk dažādu iesaistīto resoru, finansējumu un izpildītāju, jo grūtāk un retāk panākama vienošanās par kvalitatīvu rezultātu. Pēdējo piecu gadu laikā Francijā šī tēma tiek aktualizēta un meklēts finansējums, lai to realizētu. Visbiežāk tas esot vietējo municipalitāšu redzeslokā, bet arvien vairāk iesaistās privātpersonas, veidojot savu piemājas vidi kā drošu un pieejamu, kas tad arī būtu viens no dārzu ierīkotāju un ainavu arhitektu uzdevumiem. 

Dārza rožu smarža, rozmarīna garša, pieskāriens platānas mizai, pupuķa dziesma parkā, projekta dalībnieku laimīgās sejas un zemē iegremdētas rokas – visu šo izjūtu gamma ļāva sasniegt vienu no Francijas aktivitātes būtiskākajiem mērķiem – endorfīnu jeb laimes hormonu veidošanos mūsu organismā. Tagad tikai atliek šīs zināšanas un pieredzi likt lietā, lai projekta dalībnieki spētu radīt veselību veicinošas sajūtas arī citos līdzcilvēkos Beļģijā, Spānijā un Latvijā.

Salviju daudzveidība pansionāta dārzā.

Smaržīgā Žozefīnes roze Karpenteras dārzā.

Bulduru Dārzkopības vidusskolas audzēknes praktiskajā nodarbībā Karpentras skolā.

Rozmarīns – smaržai un garšai.

Alstroemērija pansionāta dārzā – krāsu laukumi saskaņoti ar ēku toni.