Dārzs un Drava / 2022.gads (VASARA)

Foto: G. Undzēna personīgais arhīvs

Jūnijs Latvijā ir zemeņu laiks. – Kad beidzot, veselu gadu nogaidījušies, varam atkal pilnām mutēm noēsties sulīgo, saldo, pēc bērnības un vecmāmiņas dārza smaržojošo ogu. Taču, lai šis sārtais gardums nonāktu uz jūsu galda, kāds par to ir rūpējies – audzējis, lolojis un ieguldījis milzu darbu. Šis būs neliels stāsts par to milzīgo darbu un arī par sapņiem, kas vienmēr piepildās. 

Zemeņu audzētāja Gunta Undzēna saimniecība atrodas Zemgalē, Jelgavas novada Platones pagastā. Gunta vecāki, dzimuši un auguši Rīgā, 1986. gadā nolēma radikāli mainīt savu dzīvi un pārcēlās dzīvot uz laukiem. Guntim toreiz bija tikai pusgads, tāpēc var teikt – lai gan laukos nav dzimis, bet audzis gan. 1989. gadā vecāki vieni no pirmajiem savā pagastā iegādājās 10 ha zemes savas zemnieku saimniecības izveidei. Kā jau rīdziniekiem, pieredzes tikpat kā nekādas, padomu arī īsti nav, kam pajautāt, jo visi radi, draugi, paziņas palika tur – pilsētā. Gāja visādi, taču soli pa solim, ar neatlaidīgu darbu un dzīvesprieku, visai ģimenei liekot savus spēkus kopā, saimniecība pamazām attīstījās.

Taču, kad Guntis pabeidza pamatskolu, viņš, kā jau vairums lauku bērnu, tomēr vēlējās doties uz pilsētu, mācīties un strādāt tur. Pabeidza Ogres arodģimnāziju, ieguva lietišķo datorprogrammu tehniķa diplomu, taču, pastrādājis kādu laiku savā specialitātē, saprata, ka katru dienu 8 stundas sēdēt pie datora ekrāna nav tas, ko gribētos darīt visu mūžu. Un tad jau arī pasaule pamazām sāka vērties vaļā, radās iespēja braukt strādāt uz Īriju. Vairākus gadus pavadīja dažādās zemēs un dažādos darbos, līdz kādu brīdi saprata, ka maize bez garozas nav arī ārzemēs. Dzīvot var, pelnīt arī var, viss it kā jauki un labi, bet... Ļoti vilka atpakaļ uz Latviju. Un tad kādā sarunā mamma ieminējās: „Cik ilgi var strādāt citiem? Zemes mums ir gana, brauc mājās un strādā sev. ” 

Un no tā brīža sākās Gunta ceļš uz savu saimniecību. Viņš vēl palika Anglijā pastrādāt un iekrāt naudu sākumam. Strādājot pēdējo gadu ārzemēs, sapņoja par to, ka viņam būs lielas siltumnīcas ar tomātiem un zemenēm, ka būs savs traktors, pašam sava saimniecība un sava māja. Toreiz tas likās tik nereāli un tikai varbūt iespējams... Atgriezies 2011. gadā Latvijā, par sapelnīto naudu nopirka savus pirmos 2,3 ha zemes, trīs saliekamās siltumnīcas un 1000 dažādu šķirņu zemeņu stādu. Mamma, padzirdējusi par Gunta plāniem audzēt zemenes, novaidējās: „Tikai ne zemenes...” Savulaik, uzsākot zemniekot, arī vecāki vairākus gadus audzēja šo kultūru, taču lielā darbietilpīguma dēļ pēc kāda laika no šī rūpala atteicās. Tagad gan ir citi laiki un citas tehnoloģijas. Zemenes audzējot uz agrotīkla vai melnbaltās plēves, atkrīt trakā ravēšana un arī karošana ar stīgām ir krietni vieglāka. Savukārt zem plēves ierīkotā pilienlaistīšanas sistēma gan atvieglo mēslošanu, gan atrisina pietiekamā mitruma jautājumu. Arī ogas lietus laikā netiek sasistas ar smiltīm, ir tīras un skaistas.

Iestādījis savās jaunajās siltumnīcās tomātus un apstādījis ar pirmajiem 1000 stādiem zemeņu lauku, Guntis tā paša pavasara beigās metās jaunā piedzīvojumā – pieteicās dalībai TV šovā Lauku sēta- 2. Tur galvenajā balvā pavisam jauns un jaudīgs traktors. Ai, kā kārojās pie tāda tikt! Eh, tomēr nepaveicās... Lai gan Guntis tika finālā, tomēr līdz galīgai uzvarai pietrūka pavisam nedaudz – vai nu veiksmes, vai iemaņu. Taču sapnis par savu traktoru palika un gaidīja savu piepildījumu nākotnē.

Guntis izmēģināšanai bija iestādījis 15 dažādu šķirņu zemenes, lai savā zemē un savos audzēšanas apstākļos saprastu, kura šķirne būs piemērotākā. Tobrīd labākās izrādījās ‘Darselect’, ‘Darojal’ un ‘Rumba’. Tālāk jau sekoja pavairošanas darbs un stādīšana gan uz lauka, gan plēves tuneļos. Cīņa ar salnām, pārlieku karstumu, lietusgāzēm, kaitēkļiem un slimībām, arī nezāles tomēr šur un tur gar zemeņu stādiem spraucās pret sauli. Un kur tad nu bez lielākajām dārznieku draudzenēm stirnām! Tās, bradājot bezsniega ziemā pa zemeņu lauku, tā ar saviem asajiem nadziņiem sacaurumo agrotīklu, ka pavasarī vairs nesaproti, ko iesākt, – pa visiem caurumiem spraucas ārā nezāles, un ieguldītais darbs un nauda vējā. Toties iegūta pieredze un secinājums, ka āra apstākļos labāks ir melnbaltās plēves segums, tas ir elastīgāks un tik traki netiek stirnu pēdiņām sabakstīts.

Tā pamazām krājās pieredze, ko un kā darīt, kādas šķirnes un kur audzēt. Plēves tuneļi, lai arī paaugstina zemeņu pašizmak-su, tomēr izrādījās ar lieliskām priekšrocībām – ražu var iegūt agrāk (šogad pirmā zemene bija gatava jau 28. aprīlī (!), lietus ne-traucē zemenes lasīt jebkurā laikā, kā arī pārlieku lietainās vasarās, kad uz lauka mēdz sapūt pat līdz 50 % no visas zemeņu ražas, plēves tuneļos puve plosās krietni mazāk. Arī nelūgtie viesi – stirnas un ogu laikā arī strazdi – netiek ne pie stādījumu postīšanas, ne ogu knābāšanas. Tāpēc Gunti nepameta sapnis par milzu siltumnīcām.

Un katrs sapnis jau reiz piepildās. Pirms trim gadiem tika uzrakstīts projekts LAD, paņemts kredīts, un nu jau otro gadu zemenes ražo lielās, plašās siltumnīcās, kurās zemi var apstrādāt ar mazo traktoriņu un plēve vairs nav jāklāj ar rokām, bet to var izdarīt ar speciālo plēves ieklājēju – dobju veidotāju. Arī sapnis par pašam savu traktoru piepildījies. Kā mazajam zemniekam bija iespēja pieteik-ties LAD atbalsta pasākumam Mazo saimniecību konkurētspējas palielināšana. Uzrakstot projektu un izturot bargu izvērtēšanu, tika iegādāts traktoriņš, plēves ieklājējs – dobju veidotājs, arkls un traktora kauss.

Jaunajās siltumnīcās tika sa-stādītas jaunākās un smalkākās zemeņu šķirnes no profesionālajiem stādu audzētājiem Holandē. Paš-laik kā agrākā ir izvēlēta ‘Malling Centenary’, kā lielāko ogu ražotā-ja šķirne ‘Āzija’, bet vissaldākās ogas, protams, ir ‘Sensation’. Un kur tad bez vēlajām ‘Malvīnēm’! Tās gan tiek audzētas uz lauka, lai gatavojas tad, kad agrās šķirnes no siltumnīcām jau ir apēstas. Stirnas zemenēm vairs klāt netiek, jo laukam apkārt ir apvilkts žogs. Lai stāv aiz žoga un brīnās.

Lai zemenes siltumnīcās labāk apputeksnētos, pērn tika iegādātas trīs bišu saimes. Nu vairs kroplo, slikti apputeksnēto ogu praktiski nav. Un kā blakusprodukts no bitēm ir arī pašiem savs medus. Pamazām arī briest doma par bioloģiskās saimniecības statusa iegūšanu, jo zemenes netiek miglotas ne pret slimībām, ne arī kaitēkļiem, tās droši var ēst tieši no dobes.

Lielākā daļa ogu tiek tirgotas tirdziņos Rīgā un Jelgavā, kā arī ar piegādi klientiem uz mājām. Protams, stāvot tirdziņos, ir sāpīgi noskatīties, kā pārpircēji tirgo Spānijas, Grieķijas zemenes, ar pilnām mutēm pircējiem stāstot, ka tās ir vietējās ogas. Un pircēji tic un pērk. Padomājiet taču loģiski – vai tiešām maijā un jūnija sākumā Latvijas zemenes nobriedušas jau tādā kvantumā, ka zemnieki nejaudā tās paši realizēt un realizācijā jāiesaista pārpircēji? Pircēji, neesiet naivi! Uzprasieties uz saimniecību ekskursijā, aizbrauciet pēc ogām tieši pie ražotāja, lai pārliecinātos, ka zemenes tur tiešām tiek audzētas. Pārpircēju jau viegli atpazīt – ja turpat blakus ir saldie ķirši, mellenes un arbūzi, tad 100 %, ka zemenes nav vietējās. Vietējās ogas, lai vai ko arī nestāstītu pārpircēji, ka vietējie savas zemenes tieši tāpat miglojot, kā to dara Spānijā, Grieķijā un Polijā, tomēr ir ekoloģiski nesalīdzināmi tīrākas un veselīgākas par svešzemju ogām. Mums kaitēkļu un slimību ir krietni mazāk kā tur, tāpēc varam iztikt vispār bez jebkādas miglošanas. Guntis, reiz būdams pavasarī Grieķijā, centās sameklēt un nopirkt slavenās Grieķijas zemenes, kas pie mums nopērkamas jau martā – aprīlī. Augļu un dārzeņu veikaliņa saimnieks uz jautājumu, kur tad lielās, skaistās zemenes, ka nekur tās te neredz, iepleta lielas acis un ar sašutumu atbildēja, ka TĀDAS zemenes jau nu grieķi paši neēdīšot. Viņiem sava veselība esot dārga. Tā, lūk!

Daļa ogu tiek arī pārstrādātas. Saimniecībā tiek ražoti dažādi ogu sīrupi, ievārījumi, kā arī saldētās ogas – gan veselas, gan rīvētas ar cukuru. Šī produkcija tiek piedāvāta pircējiem ziemas mēnešos.

Tā kā Gunta saimniecība vēl nav tik labiekārtota, lai uzņemtu lielus tūristu pulkus, līdz šim nav ņemta dalība tādos pasākumos, kā Lauku dienas, tāpat vēl nav rīkotas Atvērto durvju dienas un ogu pašlasīšanas pasākumi. Domāts gan par to tiek, un tāda iespēja nākotnes plānos ir iezīmēta. Taču, ja klientiem ir vēlme un interese, viņi var droši pieteikties un atbraukt uz saimniecību, lai iegādātos zemenes uz vietas un apskatītu, kā te viss izskatās.

Protams, neizpalika jau arī tomāti. Arī tas sapnis ir piepildījies. Un tomātiem klāt nāca gurķi, tad paprika, tad čilli un vēl, un vēl... Šīm kultūrām Guntis siltumnīcas meistaroja pats, jo tās pirmās, saliekamās, ko pašā iesākumā viņš iegādājās tomātu audzēšanai, jau sen bija kļuvušas par mazu. Šogad jau sastādīti 1000 dažādu šķirņu tomāti, savu kārtu gaida tikpat daudz gurķu stādiņu, siltumnīcās pret sauli sparīgi savas galotnītes stiepj paprikas un čilli piparu stādiņi. Gan tomātus, gan gurķus pircējiem piedāvā vasarā svaigus, bet uz ziemu tiek gatavoti dažādi marinējumi un sālījumi. Pircēji ļoti slavē Gunta piedāvātos dārzeņu konservus, jo tajos tiek izmantoti tikai pašu audzētie tomāti, gurķi, paprikas un citi dārzeņi, līdz ar to tiem ir īpašs smeķis. Bet tie skābētie kāposti, ko Guntis pircējiem piedāvā rudens – pavasara sezonā, tie vispār ir nepārspējami. Kā savulaik teikusi zemkopības ministre Laimdota Straujuma, viesojoties mūsu saimniecībās: „Es nebiju domājusi, ka skābētie kāposti var būt TIK garšīgi!”

Kad zemeņu sezona beidzas, Guntis saviem klientiem piedāvā saldos ķiršus un avenes. Jau pirmajā saimniekošanas gadā tika iestādīti pirmie 20 saldo ķiršu kociņi, nu jau to skaits ir 70. Avenes saimniecībā ražo no jūlija līdz pat pirmajām salnām.

Daži Gunta padomi tiem, kas ari sadušosies pieversties šim smagajam biznesam:
• Visdrošāk iesākumā ir nevis vadīties tikai no stādu audzētāju ieteikumiem, bet paņemt vairākas šķirnes un kaut vai vienu gadu pārbaudīt, kā tās aug jūsu zemē un jūsu audzēšanas apstākļos. Var gadīties, ka ļoti labi izreklamētajai šķirnei pie jums nepatiks un nekādu lielo ražu jums tā nedos, lai gan bija solīts galvu reibinošs potenciāls.
• Silti iesaku stādījumus veidot vai nu uz agrotīkla, vai melnbaltās plēves – tas krietni atvieglos kopšanas darbus.
• Laikus padomāt par iespēju zemenes laistīt. Pēdējo gadu sausās vasaras ir pierādījušas, ka uz dabīgajiem nokrišņiem paļauties nevaram, tā visdrīzāk ražu varam pazaudēt, jo karstumā un sausumā ogas vienkārši sažūst.
• Agrākas ražas ieguvei siltumnīcās agri pavasarī līdz ziedēšanai un naktīs, kad ir salnas, stādījumus papildus apsedz ar agrotīklu.
• Vēl Guntim arsenālā ir dāds knifiņš kā augstās dobes, uz kurām viņš stāda visas siltumnīcā augošās kultūras – gan zemenes, gan tomātus, gurķus, paprikas un čili pipari. Tāpēc, ka ir gadījušies brīži, kad uznāk tik spēcīgas lietusgāzes, ka ne tikai uz lauka viss apslīkst, bet arī siltumnīcās sasūcas ūdens pāri potītēm. Uz augstajām dobēm augiem lielāka iespēja izdzīvot nekā vairākas dienas tupot ūdenī līdz matu galiņiem. Un ja tas vēl notiek pašā zemeņu ražas laikā... Turklāt augstajās dobēs pavasarī zeme iesilst ātrāk un augiem kājas turas siltumā. Mums taču arī patīk, ja ir siltas kājas, vai ne?
• Uz jautājumu, kādas zemenes labāk stādīt – agrās vai vēlās, kuras vieglāk realizēt, Guntis ieteiktu Latvijas siltākajos reģionos stādīt agrās, bet vēsākajos – vēlās. Labs noiets ir arī vēlajām zemenēm, jo, kad lielais zemeņu bums ir beidzies, pircēji pēkšņi attopas: „Ko, zemenes jau beidzās? Un vairāk nebūs?” „Būs, bet tikai nākošgad.” Ticiet man, šādu pircēju ir daudz, un katru gadu šis joks atkārtojas atkal un atkal.
• Gribētos iedrošināt tos, kas labprāt kaut ko uzsāktu audzēt, bet atduras pret to, ka zeme iegādei ir dārga, nav tehnikas, nav iemaņu. Iesākumā zemi var taču kaut vai nomāt. Kaut vai 0,5 ha. Ogulājiem vai siltumnīcu kultūrām 0,5 ha nav nemaz tik maz. Tādā platībā arī ar motobloku var daudz izdarīt, nemaz nekāda lielā tehnika nav nepieciešama. Pamazām krāsies pieredze, zināšanas un saprašana, ko un kā darīt, arī kādi ienākumi, un tad jau, ja ir vēlme, var sākt domāt arī par lielākām platībām un lielākiem apjomiem.

Tāds, lūk, ir stāsts par to, ka visi sapņi reiz piepildās. Āgrāk vai vēlāk, bet piepildās. Pat tas, kas sākumā šķitis kā tikai varbūtība. Soli pa solim, neļaujot sev ieslīgt bezcerībā arī tad, ja kaut kas neizdodas, ja iznāk kādu reizi arī materiāli zaudēt. Kad kādā lietainā vasarā puse ražas uz lauka sapuva, mamma teica: „Nu met taču mieru tām zemenēm! Tik daudz darba, bet ieguvums tik niecīgs.” Taču Guntis atbildēja: „Bet man patīk audzēt zemenes.” Un turpināja darīt savu darāmo. Hmm, varbūt tiešām svarīgāks ir prieks, ko iegūsti procesā, nevis galarezultāts? Kaut gan pateicības vārdi no pircējiem par garšīgo un kvalitatīvo produkciju arī ļoti silda sirdi un sagādā prieku, ka tavu darbu novērtē.

Lai vai kā, zemenes tomēr ir un vismaz pagaidām paliek visdarbietilpīgākā no lauksaimniecības kultūrām. Nepietiek zemeņu stādiņu aprūpēt un apčubināt, mēslot un laistīt tikai līdz ražas novākšanai. Par to ir jārūpējas vēl visu vasaru līdz pat vēlam rudenim  pēc ražas novākšanas jānopļauj, jāizvāc un jāsadedzina vecās lapas, jāgriež stīgas, jālaista, jāmēslo, jāapkaro nezāles. Darbs jāiegulda milzīgs, lai arī nākamajā gadā veidotos lielas, veselīgas un skaistas ogas. Un kur tad tās sāpošās muguras zemeņu lasītājiem! Oi, tas laikam visā šajā procesā ir vistrakākais posms. Tāpēc, mīļie lasītāji, novērtējiet to, ka jūsu vietā kāds ir izaudzējis, salasījis un jums klāt atvedis šo aromātisko gardumu, lai varat pilnā mērā izbaudīt to īso brīdi, kad Latvijā ir zemeņu laiks. Lai jums labi garšo!