Dārzs un Drava / 2022.gads (ZIEMA)

Foto: no Ivetas Reinfeldes personīgā arhīva

Otaņķu pagasta Rudē, Ceļnieku mājās kopā ar ģimeni saimnieko dārzniece Iveta Reinfelde. Saimniece saka – mums te nav nekāds daiļdārzs, bet gan krāšņa lauku sēta ar dažādiem augiem pašu priekam. Pirms diviem gadiem toreizējā Nīcas novadā dārzs tika nominēts kā Praktiskais košumdārzs. Par balvā saņemto dāvanu karti saimniece izveidojusi trīs jaunas dobes. Savukārt plāksnīte pie Ceļnieku mājas apliecina godam nopelnīto atzinību un vēstī, kāds dārzs te mīt.

Jo zaļāk, jo blīvāk, jo labāk
„Savulaik Bulduru dārzkopības vidusskolā sagatavoja tikai dārzniekus un parka dārzniekus. Pirmajiem galvenokārt mācīja par ēdamāmlietām – saknēm un augļu kokiem, savukārt parka dārznieki apguva dekoratīvo apstādījumu kopšanu un ierīkošanu. Es uz Bulduriem gribēju doties uzreiz pēc devītās klases, mērķēju uz parka dārzniekiem, bet tam biju par jaunu, varēju apgūt tikai dārznieka specialitāti un parka dārznieka iemaņas būtu jāpiemācās klāt papildus. Turklāt vecāki mani – tīni tik ātri prom no mājas nelaida. Teica – pabeigsi vidusskolu, tad varēsi braukt uz saviem Bulduriem. Tā arī notika. Savu aicinājumu biju atradusi, nevarēju pat iztēloties, ka varētu darīt ko citu,” atceras Iveta.

Īpašs brīdis ir tad, kad redzi, ka puķes zied un dažādos gadalaikos viss dārzā mainās – pats taču to esi izlolojis!

Iveta ar lielu pateicību atceras Buldurus un savus pasniedzējus – Aivaru Lasi, Anitu Onkeli, Aivaru Griķi, Guntu Jekabsoni, Nensiju Priedīti, Austru Šēniņu un citus, kuri burtiski vai ar karoti lējuši zināšanas mutē.

Ceļnieku mājas saņēmis mantojumā Ivetas tētis Valdis. Viņam ļoti patikusi daba. Dārzā bijis viss iespējamais – ābeles, upeņu krūmi, ķirši, aličas. Tik blīvi sastādīts, ka māju un sētu vispār nevarēja saredzēt. Saulīte tikpat kā neiespīdēja, koki bija visur. Vēlāk stādījis arī bērzu un egļu birzis, lazdas. Pēc principa – jo zaļāk, jo blīvāk, jo labāk.

Puķu stādījumi podos, ēnas pusē.

Kannas ziedēšanas brīdī, dažādas šķirnes. Šķirne ar raibajām lapām ‘Durban’.

‘Golden Lucifer’

Balvā – slota
„Kad pēc Bulduru vidusskolas beigšanas 2005. gadā atgriezos dzimtajos Otaņķos, vecākiem vairs nebija spēka gadi, tāpēc viņi ļāva man darboties. Tiesa, pamazām, rodot kompromisus, jo mūsu redzējumi atšķīrās. Vispirms saposu dobes ap māju, pēc kāda laika man atļāva ķerties klāt vecajam dārzam. Triju gadu laikā vēlamais rezultāts tika sasniegts.

Savulaik, kad vecāki mantoja šo saimniecību, pagastā mēdza apbalvot arī nesakoptākās sētas, pasniedzot tādām pa slotai. Vecākiem bija pamatdarbs, brīvā laika tik, cik nu bija, es arī pa vidu kā mazs ķipars grozījos, stallī lopi. Kāds tur brīnums, ka pie saimniecības ēkas bija sazēlušas nātres. Tā vecāki tikuši pie kauna balvas,” skumji nosaka Iveta un piebilst, ka vecāki tolaik bijuši vēl jauni, māja sākumā no koka, viņi to apmūrējuši ar ķieģeļiem. Bijušas citas prioritātes.

„Viss, kas tagad aug manā dārzā, pārsvarā ir dāvināts. Pašu iegādāti augi tikai pēdējos gados. Man, kā visiem dārzmīļiem, ir atsevišķa vieta, kur aug tikai mazulīši,” pastāsta saimniece. Šogad viņa esot divreiz pabijusi Iecavas stādaudzētavā Lauvas un atradusi tur šai pusei pavisam neraksturīgus augus – lietussargu magnoliju, ozollapu hortenziju, Japānas kļavu, kam jau ir vieta Ivetas dārzā.

„Pie pirts man aug piparmētras un dievkociņš, lai, ejot pērties, var svaigumu paņemt līdzi. Mana vājība ir kannas – agrāk bija pat 13 šķirnes, tagad ir nedaudz mazāk, jo vienu bija skāris lapu vīruss. Nācās atstāt tikai spēcīgākos augus. Ļoi patīk arī hortenzijas. Dārzs ir skaists vienmēr, visos galalaikos, bet, manuprāt, īpaši tas izceļas, kad ir savā pilnbriedā, – augusta beigās un septembra sākumā. Tad ir tik daudz krāsu, viss saaudzis, saziedējis! Īsta dzimšanas dienas dāvana!” pasmaida Iveta – viņai patiešām tad esot dzimšanas diena.

Lielā dobe, iebraucot sētā.

Ziedoši rožu krūmi.

Ivetas iecienītā papagaiļu tipa dobe - tā viņa sauc to, jo gribas košu un raibu, tā arī katru gadu mainās.

Skats no siltumnīcas. Tomātiem apkārt siena mulča. Arī tā katru gadu atkarībā no situācijas mainās. Dažreiz tiek likta tikko pļauta zāle.

Improvizēta palodzes kompozīcija, kurā vietu radis arī istabas augs – pušķu hlorofīts, viens no mazuļiem. Ivetai patīk to stādīt vasarā kastēs podu kompozīcijās.

Stādu, kas patīk
„Tagad atkal ir modē sentēvu paņēmiens – visu, ko ņem no dabas, kārtām liec dobē. Tur viss satrūd. Pavasarī var rušināties un atkal stādīt jaunus augus. Sanāk tāds kā minikomposts. Atceros, ka opaps savulaik tāpat darīja – zem ābelēm nopļāva zāli, pielika klāt lapas, tā viss pēc tam čupā satrūdēja, bija lielisks mēslojums. Es arī visu sapļauto lieku pēc tam uz dobēm,” atklāj Iveta.

Viņa ir pārliecināta, ka savu dārznieka gēnu ir pārmantojusi. Ivetas vectēvs bijis augļkopis, viņam piederējis ļoti daudz ābeļu, pats tās arī potējis. Mazmeita jau agrā bērnībā ar lielu interesi vērojusi viņa darbošanos. Vecāki audzējuši dārzeņus un braukuši ar tiem uz tirgu. Ivetas bērnība pagājusi, rušinoties pa zemīti. Loģiski nākotnē bija tikai divas iespējas – vai nu pilnīgi un pavisam dārzam uzgriezt muguru, vai saistīt ar to visu savu dzīvi. Viņa izvēlējusies otro.

Agrāk Iveta uzskatījusi, ka dārzā visam jābūt perfektam, uz Miķeļdienu visiem lakstiem jābūt komposta kaudzē. Tagad viņa vairs neesot tik pedantiska un ļaujot dārzam pašam izpausties.

Gan jau kādā ziņā atbrīvot domāšanu palīdzējis arī citur pasaulē redzētais. Floridā, piemēram, pārsteigušas kannas, kas aug ūdenī. Iveta arī mājās gribējusi ko tādu pamēģināt. Sastādījusi dīķmalā mūsu parastās zaļās kannas ar sarkanām lapām. Diemžēl eksperiments neizdevies. Vēlāk viņa izdibinājusi, ka tikai vienas šķirnes kannas aug ūdenī. Pašlaik Iveta meklē, kur dabūt to sēklas.

Joprojām viņa lolo atmiņas par brīnišķīgajiem rožu dārziem Anglijā ar pusotru metru un slaidākām smarzīgajām skaistulēm, Spānijā redzētajām agavēm un citiem eksotiskajiem augiem, par Pēterhofas pilsdārzos skatītajām viegli kopjamām rožu krūmu grupām, kas, viņasprāt, tomēr neesot tik krāšņas kā Latvijas pilsētu apstādījumos.

„Es vairāk stādu, nevis pēc citu parauga, bet tā, kā man patīk, un tos augus, kas man tobrīd ir mīļi. Stādu to, kas citiem paliek pāri. Tā ir lētāk. Dārzs vienkāršajam latvietim finansiāli ir diezgan liels izaicinājums. Man kā praktiskajam latvietim tāpēc ir nevis daiļdārzs, bet lauku sētas dārzs savam priekam. Protams, ja kādam ciemiņam arī tas iet pie sirds, ir vēl lielāks prieks,” saka Iveta.

Viņai ir sapnis vecā dārza vietā sastādīt kokus un krūmu grupas. Lai dārzs būtu ne tikai caurredzams, bet ir arī pilns pārsteigumu, kad aiz tā vai cita krūmu pudurīša atklājas atkal cits. Šopavasar vīrs Osvalds īstenojis citu viņas ilgi auklētu ieceri – izveidojis milzīgu komposta kaudzi, kas nodrošināta pret grauzējiem, lai nebūtu lieku atkritumu. Nu ir gatavais materiāls, ko likt uz augiem, nevajag nekādus mākslīgos mēslojumus.

Mazdārziņa vasaras puķu sējums.

Skats uz daļu sētas no augšas.

Papagaiļu tipa dobe ziedos.

Kanna 'Durban'.

Gaida, kad atkal varēs rokas ielaist zemē
Iveta kopj arī privātos daiļdārzus Liepājā, Grobiņā, Nīcā un citur. „Man ir nācies strādāt savulaik slavenās Liepājas daiļdārznieces Martas Minkas iekoptajos dārzos. Tajos pārsvarā ir sabiezinātie stādījumi, jauni apstādījumi, dobes – lai būtu krāsas. Arī dažādu krāsu un auguma skujkoki, krūmi un koki. Un, protams, krāšņi zaļš zāliens. Dārzu saimniekiem katram savas vēlmes. Citi seko dārzu modei, citi augu izvēlē iet savu ceļu. Nereti aktuāls kļūst labi aizmirsts vecais. Ir kolekciju dārzi, arī ar skaistiem, klasiskiem, dekoratīviem stādījumiem. Citviet dominē krūmi, mazāk ziemcietes, citviet tieši otrādi. Pašlaik populāras ir graudzāles. Klimats kļūst maigāks, varam atļauties vairāk paeksperimentēt. Piemēram, viens no dārziem, kur aug krāšņā juka, izceļas ar eksotisko augu, retumu bagātību. Tas ir ļoti smags, fizisks darbs, bet, redzot sava darba augļus – kā dārzs izskatās sakopts, viss grūtums aizmirstas.

Tā kā daudz strādāju prom no mājām, pašas dārzam veltu uzmanību, kad ir spēks, gribēšana un iedvesma. Un iedvesma parādās, līdzko ir kāds jauns augs.

Esmu novērojusi, ka cilvēki aizvien vairāk vēlas iekopt dārzus, grib būt tuvāk dabai. Satraucošie notikumi pasaulē palīdzējuši novērtēt, cik labi ir iziet dabā un nebūt ieslēgtam savās četrās sienās. Kad vari izaudzēt savu tomātu vai gurķi, nebūt atkarīgs no veikalu cenām un piedāvājuma, vērot, kā tavs tomāts vai gurķis aug un mainās. Mēs taču dzīvojam tikai vienreiz un vēlamies izbaudīt to, kas mums dzīvē dots. Šo skaistumu.

Dārzs ir skaists visos gadalaikos un augot mainās. Dalība šajā dārza pārvērtību procesā pilda dvēseli ar lielu spēku. Darbojoties dārzā, vari nodoties savām domām, meditēt. Allaž pavasaros ļoti gaidu, kad gaiss iesils un atkal varēšu rušināties pa zemīti,” pauž dārzniece pēc aicinājuma un pārliecības.

Ceļnieku dārzā kuplo no meža vestās liepas un lazdas. Tuvējā laukā visos četros stūros aug Ivetas tēta stādītie ozoli. Tāpēc te apkārt ir zaļš un vējiņam ir, kur izskrieties cauri. Atšķirībā no daudziem citiem privātdārziem te neliedz savu skaistumu baudīt arī citiem un labprāt dalās ar saviem augiem. „Ja dzirdu – kādam top jauna dobe vai dārzs, saku, lai ņem lāpstu un brauc ciemos. Man ir ļoti liels prieks, ja kādam varu palīdzēt” sarunu noslēdzot, saka Iveta Reinfelde.

Dārznieces Ivetas Reinfeldes padomi

• Kad augs iestādīts, par to arī jārūpējas. Augi aug visu laiku, mainot izskatu un formu. No savas pieredzes varu teikt, ka ne vienmēr augam veikalā pievienotajam aprakstam var ticēt. Ja redz, ka augs grasās pārsniegt vēlamās formas, laikus jārīkojas.

• Eksotiskiem augiem dārzā vajadzēs saules apspīdētu, no vējiem pasargātu vietu. Ziemās tie noteikti jāpiesedz.

• Es rudenī ne savu, ne savus aprūpējamos dārzus nemēsloju. Uzskatu, ka augam ir jāļauj iet gulēt. Ja tas ir ieaudzis zemē un sakņu sistēma ir spēcīga, tad arī, piemēram, kālijs nav vajadzīgs. Pavasaros gan bez mēslojuma neiztikt, lai augam būtu spēks sākt zaļot.

• Es ap rozēm lieku satrūdējušus kūtsmēslus, bet siltumnīcā izmantoju raudzējumu – vistu kūtsmēslus. Pēdējie ir ļoti spēcīgi, tāpēc jāuzmanās nepārcensties. Parasti šo mēslojumu atšķaidu. Taču mazdārziņā, rudenī stādot, piemēram, ķiplokus, es šos mēslus tāpat vien pārkaisu pāri, jo ziemā stiprums aizskalosies un augi neapdegs.

• Begonijām patīk, ja zemei pievieno zirgu mēslus. Savukārt kafijas biezumus un olu čaumalas var bērt mazdārziņā visu ziemu – tur, kur raža jau noņemta. Pavasarī ar dziļirdinātāju to visu ieirdina zemē.

• Nopļauts zāliens vienmēr dārzu padara skaistāku – tas ir īpašs fenomens.