Dārzs un Drava / 2025.gads (VASARA)

Foto: Zaļumnīca arhīvs

„Zaļumnīca ir neliels ģimenes uzņēmums, kas audzē stādus, dārzeņus, ēdamās puķes, mikro dārzeņus, augļus, ogas un daudz ko citu dārza un ēst gatavošanas entuziastiem, restorāniem un ikvienam, kam rūp veselīgs dzīvesveids,” tā par sevi mājaslapā saka Zaļumnīca saimnieki Mārtiņš un Sintija Elsti no Cēsu novada Līgatnes pagasta Ozoliem.

Kāda ir saimniecības vēsture?

Šo zemīti iegādājāmies pirms septiņiem gadiem, esam lauksaimnieki jau sestajā paaudzē. Mans vec-vec-vec-vectēvs nopirka zemi Latgalē, netālu no Preiļiem. Tas varēja būt ap 1870. gadu. Latgalē senči nodarbojās ar linu audzēšanu. Savukārt maniem vecākiem ir saimniecība Jaunraunā, Cēsu novadā, un tur ir pagājusi arī mana bērnība. Ar lauksaimniecību esmu saistīts visu savu dzīvi. Ir daudz strādāts un darīts, neko citu es arī neprotu.

Mani vecāki audzē dekoratīvo viengadīgo puķu stādus un praktiski visus lauku dārzeņus – kāpostus, burkānus, sīpolus, kartupeļus, puravus, selerijas un daudz lielākos apmēros nekā mēs, tāpēc ar realizāciju nodarbojas visu ziemu. Mēs savu produciju cenšamies iztirgot līdz oktobrim, novembrim, lai pašiem būtu vismaz divi mēneši atpūtai. Savā ziņā mēs darām to pašu, ko dara mani vecāki, tikai savā versijā. Mums ir plašāks stādu sortiments, un ticam, ka dārzeņi ir vērtīgāki, ja tos audzē bioloģiski.

Nesen mēs ar sievu sākām skaitīt, cik sen kopā rosāmies. Sanāk, ka jau 15. sezonu nodarbojamies ar dārzkopību un tirgojam stādus.

Mūsu ģimenes bizness sākās ar to, ka vecāku siltumnīcā iestādījām pirmos desmit tomātus. Pie vecākiem arī sākām celt savas siltumnīcas. Apgrozījums pamazām auga, pircēji bija gatavi braukt pie mums un uz vietas iegādāties saražoto produkciju. Sapratām, ka mums vajag vietu, kur piedāvāt plašākam klientu lokam stādus un dārzeņus. Nolēmām pirkt zemi, lai būtu arī, ko vēlāk atstāt bērniem. Tās meklējumos nonācām līdz Līgatnei, kas ir Sintijas dzimtā puse. Palikām un lēnā garā šo saimniecību attīstām.

Kādus stādus tirgojat?

Garšaugu ir vairāki desmiti. Ļoti populāra ir daudzgadīgā pupumētra, daudzgadīgā lakrica, kas ir retums, timiāns, fenhelis, lupstājs, estragons, vērmeles u.c.

Mēs audzējam arī viengadīgās puķes – asteres, cinnijas, celozijas, lauvmutītes un daudzas citas, ko stāda dobītēs. Ir arī iekarināmo podu puķes – petūnijas, pelargonijas, fuksijas un nokarenās rozes. Tāpat ir daudz struktūraugu, graudzāļu, vīteņaugu, kas pēdējos gados ir ļoti populāri.

Kas jums ir no ēdamo augu stādiem?

Dārzeņu stādi tomāti, gurķi, paprikas, arbūzi, melones, zemenes, baklažāni un daudz garšaugu, pētersīļi, selerijas, visa veida mētras, timiāns, estragons, rozmarīns, pupumētra u.c. Kopumā mums ir vairāk nekā 500 dažāda veida stādu. No pirmā marta atjaunoto sortimentu pilnībā var apskatīt un stādus iegādāties mūsu mājaslapā zalumnica.lv.

Vai saimniecības attīstībai izmantoti arī projekti?

Tā kā visu sākām no nulles, atspērienam izmantojām Eiropas Savienības projektus. Kamēr vēl dzīvojām pie vecākiem, tas bija projekts Mazajiem lauksaimniekiem – 15 000 EUR. Nākošajā gadā uzrakstījām projektu Ieguldījumi materiālajos aktīvos. To noraidīja, bet pavasarī atbrīvojās papildu līdzekļi un Lauku atbalsta dienests jautāja, vai esam ar mieru īstenot pieteikto projektu. Atbildi vajadzēja dot ļoti ātri. Piekritām. Tā tikām pie krūmmellenēm un pirmās siltumnīcas mūsu jaunajā mājvietā.

Vieni no pirmajiem izveidojām arī interneta veikalu. Tas jau bija pirms covid laika. Interneta veikals bija sava veida pavērsiens, lai iegūtu atpazīstamību un klientus. Mums ir viens no plašākajiem sīkstādu augu piedāvājumiem Latvijā. Ārstniecības augu sīkstādus jau gribēju atmest kā nerentablus, bet Sintija uzstāja, ka jāsaglabā, un savā veidā tas palīdzējis attīstīt ārstniecības augu piedāvājumu un atpazīstamību šajā jomā.

Kā notiek stādu tirdzniecība?

Ar pakomātu palīdzību tos sūtām pa visu Latviju. Daudz pircēju no visām Latvijas malām ierodas arī pie mums saimniecībā. Brīvdienās braucienu pēc stādiem cilvēki apvieno ar ekskursiju Līgatnē un apkārtnē.

Cik daudz un cik lielas jums ir siltumnīcas?

Šeit ir divas siltumnīcas, katra 500 m², vecāku mājās vēl divas siltumnīcas, katra 225 m², kur stādām kultūras, kas neprasa pārāk lielu kopšanu, piemēram, papriku, baklažānus, nedaudz arbūzus. No vecāku saimniecības mūs šķir 36 km.

Kāda jums ir izglītība?

Esmu pabeidzis Bulduru dārzkopības vidusskolu. Sintija ir izstudējusi uzņēmējdarbību Rīgas Ekonomikas augstskolā. Papildus esam mācījušies arī bioloģiskās dārzkopības, grāmatvedības, ārstniecības augu, mārketinga kursos un turpinām mācīties un apgūt jaunas zināšanas.

Kāda nozīme saimniecības attīstībā bija mācībām Bulduru dārzkopības vidusskolā?

Tas iedeva sapratni par procesiem dārzā. Esmu guvis ļoti labus kontaktus, kas noder arī tagad.

Sadarbībā ar Latvijas Lauku konsultācijas un izglītības centra Vides nodaļu, kuras vadītāja ir Zane Sērmūksle, esmu bioloģiskajā lauksaimnieku grupā. Tas ir devis iespēju piedalīties dažādos pieredzes apmaiņas braucienos, redzēt, kā notiek bioloģiskā dārzeņkopība Latvijā un citās Eiropas Savienības valstīs. Pieredzes apmaiņas braucieni ir stiprinājuši manu pārliecību, ka arī bioloģiski visu var labi izaudzēt.

Vai jums ir arī cits darbs?

Sintija ir bērnu kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tam strādāja par grāmatvedi. Kad domāja par atgriešanos algotā darbā, dzīve ieviesa savas korekcijas, un sapratām, ka ģimene, mājas dzīve un pilna laika darbs nav viegli savienojami. Tagad mūsu saimniecībā Sintija ir ne tikai grāmatvede, bet arī nodarbojas ar projektu rakstīšanu.

Kā jūs sadalāt pienākumus?

Sākotnēji es biju tas, kurš noteica, ko audzēsim. Tagad to pilnībā uzņēmusies Sintija. Viņa tikai noskaidro manu viedokli, paprasa, vai tas būs labi vai slikti. Sintijas lauciņš ir arī pārdošana, mājaslapas administrēšana un tirdziņu grafi ka veidošana. Manā pārziņā ir visi lauku darbi.

Mums ir trīs dēli. Vecākajam ir 8, vidējam 4 gadi, bet mazākajam 4 mēneši. Arī vecākie dēli palīdz saimniecībā, vispirms ir jāsapurina un jādabū ārā no mājas, bet, kad tiek ārā, tad atkal ir grūti dabūt iekšā. Viņi sanes namiņam malku, siltumnīcā pilda podiņos kūdru. Strādājam visa ģimene. Arī mazie bērni var daudz ko saimniecībā padarīt. Cenšamies tomēr dēlus nepārslogot, lai viņi, kad izaugs, neaizmuktu no mums un no lauksaimniecības.

Kā sokas ar mellenēm?

Tās ir krūmmellenes. 0,3 ha un 800 stādi. Ar mellenēm ir ļoti jauki tas, ka vari aiziet uz dārzu un pieēst pilnu vēderu. Mums to nav tik ļoti daudz, lai kopšana sagādātu grūtības. Pērn bija pirmā lielā raža, pat piedāvājām mellenes pašlasītājiem. Vasaras vidū, kad stādu tirdzniecība jau ir beigusies, mellenes ir labs papildu ienākums. Protams, pirmos gados ir tikai izdevumi. Ja ražos tikpat bagātīgi kā pērn, varēs teikt, ka šis projekts ir atmaksājies. Ražu es vērtēju pēc izskata, ja ir pilni krūmi, tad raža ir laba.

No cik hektāriem sākas biznesa saimniecība?

Mums saimniecība ir vairāk dzīvesveids nekā bizness. Mūsu gadījumā 2 ha ir lauka dārzeņu un stādiem atvēlētas siltumnīcas un stādu laukums, kopsummā ap 1200 m².

Vai jums ar to pietiek dzīvošanai, bērniem un vēl mazlietiņ?

Jā, jo tas ir kopīgs ģimenes darbs. Dārzeņus vairāk negribētu, jo tad vairs netiktu galā, fiziski vairāk nav iespējams visu izravēt, izvagot un izaudzēt, ja to dara bioloģiski. Stādu varbūt varētu būt nedaudz vairāk, bet patiešām tikai nedaudz. Lai visu varam paveikt paši.

Cik tomātu šķirņu stādu ir tirgošanā?

Sākumā bija vairāk nekā 10, tad 200, pēc tam 400, tad tiku līdz 800 stādiem, audzēju tomātus tirgošanai. Mums tirgošanā ir kādi 70 tomātu šķirņu stādi. Ir bijis gan vairāk, gan mazāk. Katru gadu cenšamies iestādīt  kaut ko jaunu, pagaršot. Nereti ir krāsainie, skaistie tomāti, kas negaršo ne pēc kā. No tiem tad atsakāmies, audzējam tikai tādus, lai būtu gan izskats, gan garša.

Kuras tomātu šķirnes ir jūsu favorīti?

Cilvēkiem īpaši patīk lielie, gaļīgie tomāti, kas atbilst vērša sirds tipam, taču nevar izcelt vienu konkrētu šķirni kā favorītu. Pieprasīti ir arī krāsainie tomāti – dzeltenie, aveņu un tumšie –, kas izceļas ar savu saldeno garšu. Audzēti zemē, tie garšo mazliet  citādi nekā no lielajām siltumnīcām.

Kāpēc dārzeņu audzēšanā izvēlējāties bioloģisko ceļu?

Tā kā esam maza saimniecība ar savu klientu loku, tad šobrīd kā bioloģiskā saimniecība reģistrējušies neesam, bet tā ir mūsu pārliecība un ceļš, ko ejam. Lai bērni varētu droši siltumnīcā vai no dobes uzreiz paņemt dārzeni vai tomātu un grauzt. Mūsu ģimenē pārtikas grozs ir ļoti bioloģisks. Aizvien vairāk cilvēki sākuši meklēt dabīgos dārzeņus.

Iemesls arī ir pieredzes apmaiņas braucieni uz dažādām saimniecībām. Jāizvēlas tas saimniekošanas virziens, kas uzrunā tevi. LLKC bio loģiskajā grupiņā sastapu domubiedrus, un tas tikai apstiprināja manu iepriekš izvēlēto ceļu.

Mums ir izveidojusies laba sadarbība ar vietējo restorānu šefpavāriem. Speciāli viņiem audzējam dažādus garšaugus un zaļumus, piemēram krešu lapas un ēdamos ziedus.

Kur vēl realizējat savu produkciju?

Katra mēneša pirmajā un trešajā nedēļas nogalē dodamies uz fantastisko Straupes tirdziņu, kas ir Slow Food Straupe biedrības projekts. Tur ir tematiskās dienas. Parādās pieprasījums pēc senajām šķirnēm, piemēram, ābolu kāļa vai vecajām kartupeļu šķirnēm. Uz tirdziņu braucam vasaras otrajā pusē, kad stādi ir beigušies un sākam tirgoties ar dārzeņiem. Tirdziņā atkarībā no laikapstākļiem esam līdz oktobrim vai novembrim. Reklamējam tirdzniecību pie mums saimniecībā, kur pie siltumnīcas ir tirdzniecības galds. Katru rītu tur izliekam jaunus, svaigus dārzeņus. Mūsu mērķis ir, lai cilvēki arvien vairāk brauktu pie mums uz saimniecību. Dārzeņus tirgojam arī Cēsu un Siguldas tirgos, kā arī savā interneta veikalā www.zalumnica.lv. Uz Rīgu pasūtītos stādus vai dārzeņus vedam reizi nedēļā.

Vai pašiem ir arī pārstrāde?

Šobrīd nē, bet kādreiz bija. Pirms astoņiem gadiem piedalījāmies SIA LLKC konkursā Laukiem būt. Tad arī izstrādājām zīmolu Zaļumnīca. Konkursā Sintija piedalījās ar ideju par mikro dārziņu un ēdamiem kristalizētiem atraitnīšu ziediem restorāniem. Viņa uzvarēja. Garos ziemas vakaros, runājot ar vienu savu klientu un draugu Jāni, kas ir restorāna Jāņoga īpašnieks un šefpavārs, izdomājām šādu ideju un centāmies to iedzīvināt Latvijā. Braucām uz Kalnciema ielas tirdziņu, uz gadatirgiem, centāmies piedāvāt restorāniem. Tolaik cilvēkiem tas bija kas jauns un bija ļoti grūti kaut ko pārdot bez lielas reklāmas. Tā šis pasākums palēnām apdzisa, bet noteikti iedeva lielisku pieredzi. Taču receptūras ir saglabājušās, un, ja kādreiz gribēsim to atjaunot, varēsim. Toreiz mēs bijām pirmie Latvijā, kas ar to uzsāka nodarboties, bet Amerikā un Anglijā tas ir ļoti sens produkts.

Vai saimniecībā ir arī tūrisms?

Pirms pāris gadiem mūs uzrunāja Līgatnes papīrfabrika. Tur piedalījāmies festivālā ar stādu darbnīcu. Cilvēki bija ieinteresēti. Pērn šādu darbnīcu piedāvājām arī saviem ciemiņiem. Pie mums brauca vecāki ar bērniem no Rīgas un Ādažiem. Skatījās, paši piedalījās stādīšanas procesā, savus sastādītos podiņus ar augiem varēja vest mājās.

Nākamnedēļ pie mums nāks viena bērnudārza grupiņa. Šāds tūrisms vēl nav īsti naudas pelnīšanas veids. Bērniem mācīsim un rādīsim, kā notiek sēšana, cik dažādas var būt sēkla. Ja ir pieprasījums, tad ir arī piedāvājums Uzņemam arī pieaugušogrupas, rādām un dalāmies pieredzē.

Kāds bija 2024. gads saimniecībā?

Labākais, kāds ir bijis līdz šim. Katru dienu ceļamies ar domu, ka šis gads būs labākais. Kā pats domāsi, tā arī būs. Labāk tā, nevis visu laiku sūroties, ka lauksaimniecībā grūti, tas nav labi un šitais nav labi, tad pavasarī salnas, pārāk ilgi sals, tad Bricis ir vainīgs, jo teica, ka būs salnas, cilvēki tāpēc nepērk stādus, bet salnu nav... Katra diena lauksaimniecībā ir izaicinājums, ja gribēsi raudāt, neko nepadarīsi.

Kā redzi savu saimniecību pēc 10 gadiem?

Paplašināties vairāk nevēlamies. Vienīgi mazliet vairāk iet tūrisma virzienā. Lejā uz upes pusi mēs vēlētos sava veida zāli vai viesu namu, kur varētu uzņemt cilvēku grupas, stāstīt un rādīt par savu saimniecību. Tas būtu atpūtas un mācību centrs, kur satikties radošajiem dārzkopjiem.

Vēl es gribētu iestādīt dažādus augļu kokus, to mums pietrūkst.

Kāds tev ir dzīves moto?

Neesmu nekad par to domājis. Vienkārši esmu laimīgs, labs cilvēks.

Kur jūs ņemat iedvesmu darbiem?

Ģimenē un bērnos. Mēs gribam radīt dzimtas mājvietu, kur arī bērniem dzīvot un strādāt.

Kā visu varat paspēt?

Droši vien, ka nevaram. Vienmēr paliek kāda astīte, ko vēl varētu izdarīt, ko labāk izdarīt. Tie ir nepieciešami izaicinājumi, lai krāsaina diena, lai nav garlaicīgi.

Mēs laiku neskaitām. Sintija saka, ja to darītu, sen būtu bankrotējuši. Tā jau ir, ka lauksaimniecībā savu laiku un darbu neskaita. Bieži gadās – stādu laikā astoņos vai deviņos vakarā ieripo mašīna pagalmā,gribot iegādāties stādus. Vai varēs? Nu, protams, varēs.

Zinot, ka pavasarī siltumnīcā darba netrūkst, ko tu dari, kamēr mēs runājam?

Siltumnīcā laistīju dekoratīvo puķu stādus, konteineru stādus, kas ir izpiķēti, kā arī sasēti un gatavi piķēšanai. Tagad atnācu uz mājām pie bērniem.

Ja viss būtu jāsāk no sākuma, vai jūs darītu to pašu?

Esmu par to daudz domājis. Noteikti ātrāk pievērstos augļu koku stādīšanai. Pērn iestādīju pirmo vasaras ābeli ‘Konfetnoje’, jo mums bija tikai vecās ābeles, divas ‘Antonovkas’ un rudens/ziemas āboli. Visu citu droši vien darītu tāpat.

Kāds vēl sapnis?

Par tūrismu. Vēl es gribētu izveidot tādu kā prezentācijas dārziņu. Tas ļoti sasauktos ar tūrismu, jo tad varētu apskatīt visas šķirnes, nebūtu jāstaigā pa visu lielo lauku, lai aizietu pakaļ kartupeļiem, burkāniem vai kādām puķēm. Viss koncentrētos nelielā teritorijā, ko var ātri izstaigāt, nezaudējot savu un klientu laiku. Tas palīdzētu arī tirdzniecībai. Šo ideju noskatīju pieredzes apmaiņas Francijā. Tad, kā jau teicu, prezentācijas vieta augļu dārzā, kur organizēt pasākumus vai arī kādas neformālas tikšanās par dārza lietām.

Jūsu novēlējums sev un citiem lauksaimniekiem?

Lai diena būtu pietiekami gara. Lai visu paspēj izdarīt.

Ar dienas garumu ir interesanti. Kad dzīvoju vecāku mājās, mums auga arī gurķi. Kā zināms, vissvaigākie ir piecos no rīta lasītie gurķi. Tātad piecos no rīta salasa gurķus, sagatavo pārējo produkciju un prom uz tirgu. Astoņos esmu tirgū, tirgojos līdz pulksten četriem pēcpusdienā, braucu atpakaļ uz saimniecību, sāku gatavot nākošās dienas produkciju. Nereti gatavošanās ievilkās līdz desmitiem, vienpadsmitiem vakarā. Tieši tad mums Cēsīs arī bija atvērusies Jāņoga, kuras īpašnieks un šefpavārs ir mans draugs Jānis. Ievedu vēl viņam produkciju, jo restorāns strādā līdz vieniem vai diviem naktī. Tad braucu atpakaļ uz dzīvokli pārnakšņot, un no rīta atkal vāveres ritenis no jauna.

Zinu, kā tas ir un ko maksā, tāpēc arī novēlu, lai nav pa naktīm jāstrādā.

Cik ilgi tādu slodzi var izturēt?

Man bija nedaudz pāri 20 gadiem, tad varēju, tagad man ir 35 un vairs nav tik viegli. Kad biju jaunāks, pa dienas vidu vēl paguvu aiziet uz treniņu, gatavojos sacensībām. Nu vairs tā negribas.

Vai nodarbojies ar vieglatlētiku?

Nē, ar brīvo cīņu. Kad dzīvoju Cēsīs, bija parocīgi, turklāt brīvajā cīņā vēl smelies enerģiju. Divas reizes piedalījos Latvijas meistarsacīkstēs, vairākas reizes braucām uz sacensībām Igaunijā.

Tagad esi prātīgāks?

Tagad es gribu izgulēties, tāpēc ar bērniem ejam laicīgi gulēt. Agrāk, kad gāju uz treniņiem, ziemā tie ievilkās līdz vēlam vakaram. Es nesaku, ka tagad esmu vecs, traks vai, bet 25 gados ir vairāk enerģijas nekā 35 gados, to jūt.

Varbūt esmu kļuvis arī prātīgāks, apdomīgāks, izvērtēju, vai man tas ir vajadzīgs. Agrāk vairāk iesaistījos spontānās idejās. Šeit es atkal piesaukšu savu draugu Jāni no Jāņogas. Tā mēs ar viņu tikām pie kristalizētiem atraitnīšu ziediem, tā tikām pie dzeltenām, svītrainām un cits krāsas bietītēm, mazajiem krāsainajiem burkāniņiem, Baby kartupelīšiem. Ar šī brīža domāšanu nezinu, vai es tik ļoti iesaistītos. Man šķiet, ka, audzējot standarta, normāli lielu kartupeli vai kādu citu dārzeni, varbūt to lētāk pārdosim, bet kopsummā to ir vieglāk izdarīt nekā atrast īsto restorānu, pārdot nedaudz, turklāt pieprasījums neprognozējams.

Piemēram, violetajos burkānos ir daudz vairāk beta karotīna un antioksidantu nekā populārajā parastajā oranžajā burkānā. Divus, trīs gadus vadāju violetos burkānus uz tirgu un atpakaļ, bieži nācās izmest. Cilvēkiem vari stāstīt atspēries, cik violetie burkāni vērtīgi, – negrib. Ir jārunā, jāstāsta vēl un vēl, kamēr cilvēki pamazām ieinteresējas un pierod.

Tāpat arī ar dzeltenajām bietēm, kuras audzēju daudzus gadus, – dzeltenā biete ir ļoti garšīga, saldāka nekā pierastā. Pagāja labs laiks, kamēr cilvēki beidzot to sāka atpazīt un arī novērtēt.